Mani sauc Ričards, man ir 61 gads, un mana sieva nomira pirms astoņiem gadiem. Kopš tā laika mana dzīve bija sabrukusi garos klusuma koridoros. Mani bērni rūpējās, lai man būtu labi, bet viņu dzīves ritms bija pārāk ātrs, un es nespēju turēt līdzi. Viņi atstāja aploksnes ar naudu, zāles un devās prom.
Es domāju, ka esmu samierinājies ar vientulību, līdz vienu nakti, pārlūkojot Facebook, parādījās vārds, ko nekad nebiju gaidījis: Anna Vitmore.
Anna, mana pirmā mīlestība. Meitene, kurai reiz apsolīju, ka apprecēšu. Viņai bija rudens lapu krāsas mati, un viņas smiekli bija dziesma, ko vēl pēc četrdesmit gadiem dzirdēju prātā. Taču dzīve mūs šķīra — viņas ģimene pēkšņi pārcēlās, un viņa apprecējās, pirms es paspēju viņai atvadīties.
Kad es redzēju viņas foto atkal — ar pelēkajām sirmām šķipsnām, bet joprojām ar maigo smaidu, sajutu, kā laiks atgriežas. Sākām runāt. Vecās atmiņas, gari telefona zvani, pēc tam tikšanās pie kafijas krūzes. Siltums bija uzreiz — it kā desmitgades, kas mūs šķīra, nekad nebūtu bijušas.
Un tā, 61 gadu vecumā, es apprecējos ar savu pirmo mīlestību vēlreiz.
Mūsu kāzas bija vienkāršas. Es tērpos tumši zilā uzvalkā, viņa — krēmīgi zīda kleitā. Draugi čukstēja, ka mēs izskatāmies kā jaunieši. Pirmo reizi gadu laikā jutu, ka mans sirds atkal dzīvo.
Tajā naktī, kad viesi bija aizgājuši, es ielēju divas glāzes vīna un aizvedu viņu uz guļamistabu. Mūsu kāzu nakts. Dāvana, ko domāju, ka vecums man jau atņēmis.
Kad es palīdzēju viņai novilkt kleitu, pamanīju kaut ko dīvainu. Rēta pie atslēgas kaula. Tad vēl viena pie plaukstas. Es sasprindzināju pieri — ne rētu dēļ, bet veida, kā viņa saspiedās, kad es pieskāros.
— ANNA, — es klusēdams teicu, — VAI VIŅŠ TEVI SITA?
Viņa sastinga. Tad acīs mirgoja kaut kas — bailes, vainas apziņa, vilcināšanās. Un tad viņa čukstēja kaut ko, kas lika manām asinīm sastingt:
— Ričard… mani sauc nevis Anna.
Telpa kļuva klusa. Mana sirds sāka dauzīties.
— Ko… ko tu ar to domā?
Viņa nolaida skatienu, trīcot.
— Anna bija mana māsa.
Es atkāpos. Mana prāta domas skrēja. Meitene, kuru pazinu, kuras smaids bija manā sirdī četrdesmit gadus — vai viņa bija aizgājusi?
— VIŅA IR MIRUSI, — viņa čukstēja, asaras ritēja pa vaigiem. — Viņa nomira jauna. Mūsu vecāki viņu slepus apbedīja. Bet visi vienmēr teica, ka esmu līdzīga viņai… runāju kā viņa… Es biju viņas ēna. Kad tu mani atradi Facebook, es nevarēju pretoties. Tu domāji, ka tā ir viņa. Un pirmo reizi mūžā jutos, ka mani redz tā, kā redz Anna. Es negribēju to pazaudēt.
Es sajutu, kā zeme zem kājām sāk kratīties. Mana „pirmā mīlestība“ bija mirusi. Sieviete priekšā nebija viņa — viņa bija spogulis, spoks, kas nes atmiņas par Annu.
Es gribēju kliegt, lamāties, prasīt skaidrojumu, kāpēc viņa mani meloja. Bet, redzot viņu trīcošu un trauslu, es sapratu, ka viņa nav tikai melojusi — viņa bija sieviete, kas visu mūžu pavadīja cita ēnā, nemanīta, nemīlēta.
Asaras dega acīs. Krūtis plēsa ilgas — pēc Annas, pēc nozagtajiem gadiem, pēc likteņa nežēlīgā jociņa.
— Tad, kas tu īsti esi? — es čukstēju, aizsmacis.
Viņa pacēla seju, salauzta.
— Mani sauc Eleonora. Un viss, ko es vēlējos… bija sajust, ka esmu izvēlēta. Vienreiz.
Tajā naktī es gulēju blakus viņai, nespējot aizvērt acis. Mana sirds bija saplēsta — starp meitenes garu, kuru mīlēju, un vientuļo sievieti, kas nozaga viņas seju.
UN ES SAPRATU: MĪLESTĪBA VECUMĀ NEVIENMĒR IR DĀVANA. DAŽKARTS TĀ IR MĒRĶIS. NĒŽĒĻĪGS.
