Jānis Skutelis, atskatoties uz savu profesionālo ceļu, neslēpj — ir lēmumi, kurus ar šodienas pieredzi viņš pieņemtu citādi. Sarunā ar aktieri Andri Buli komiķis nonāca pie visai personiska jautājuma par nožēlu un reizēm, kad pats pārāk ātri pielicis punktu jau iesāktajam.
Skutelis atzīst, ka viņam piemīt paradums diezgan radikāli noslēgt kādu dzīves vai darba posmu. Ja projekts sāk apnikt vai vairs nešķiet aktuāls, viņa reakcija nereti bijusi vienkārša — visu izbeigt un doties tālāk.
Šodien komiķis uz šādu pieeju skatās daudz kritiskāk. Gadi un uzkrātā pieredze likuši saprast, ka atteikšanās no kaut kā, kur jau ieguldīts milzīgs darbs, ne vienmēr ir gudrākais risinājums.
“Man liekas, mēs savā dzīvē esam izšķērdīgi,” saka Skutelis.
Kā ļoti konkrētu piemēru viņš min savulaik populāro “Pusnakts šovu septiņos ar Jāni Skuteli”. Projekts bija ieguvis savu auditoriju, un arī pats Skutelis tā kvalitāti vērtē augstu. Tomēr pienāca brīdis, kad viņš vairs nevēlējās turpināt pildīt gan vadītāja, gan producenta pienākumus.
“Kad mēs dzīvē kaut kur investējam, kādu laiku darbojamies un pēc tam sākam darīt kaut ko pavisam citu. Piemēram, manuprāt, raidījums “Pusnakts šovs” bija diezgan populārs un kvalitatīvs.”
Toreiz viņš izvēlējās nevis mainīt savu lomu projektā, bet pielikt punktu visam raidījumam.
“Man apnika to vadīt un producēt, un līdz ar to tāda raidījuma vairs nav,” atklāj komiķis.
Tieši šo izvēli Skutelis tagad redz citā gaismā. Ja toreiz viņam būtu šodienas pieredze, viņš, visticamāk, nemestu malā visu izveidoto tikai tāpēc, ka pats vairs nevēlējās atrasties raidījuma priekšplānā.
“Bet, ja es toreiz būtu tas Jānis, kas esmu šodien, es savā vietā būtu atradis citu vadītāju.”
Viņš labi pārzināja raidījuma darbības principus, zināja, kas nepieciešams tā veidošanai, un varēja palikt projektā citā statusā. Skutelis tagad saprot, ka būtu bijis iespējams nodot vadītāja vietu kādam citam, pašam turpinot rūpēties par raidījumu no malas.
Sarunas laikā Andris Bulis pat ierosināja “Pusnakts šovu” atdzīvināt. Ideju Skutelis nenoraidīja tāpēc, ka projekts viņu vairs neinteresētu. Šobrīd šķērslis ir daudz praktiskāks — viņa ikdienā vienkārši nav pietiekami daudz brīva laika, lai šādu ieceri īstenotu.
Turklāt “Pusnakts šovs” nav vienīgais gadījums, kas komiķim licis pārdomāt savu tendenci pārāk strauji aizvērt durvis.
Līdzīgs scenārijs savulaik izveidojies arī improvizācijas teātrī. Skutelim bija skaidrs priekšstats par līmeni, kuru, viņaprāt, improvizācijai vajadzēja sasniegt. Kad pārējie šim viņa iztēlotajam standartam nesekoja tā, kā viņš bija cerējis, Skutelis izvēlējās projektu pārtraukt.
Tagad viņš šādas situācijas vērtē citādi. Ne vienmēr problēma jāatrisina, pilnībā atsakoties no tā, kas ilgstoši būvēts. Dažreiz daudz vērtīgāk būtu mainīt savu iesaistes veidu, atrast citus cilvēkus vai vienkārši meklēt jaunu ceļu uz to pašu mērķi.
Skuteļa atziņa ir vienkārša, bet viņam pašam būtiska — reizēm viņš pārāk ātri sadedzinājis tiltus. Šodien komiķis jau zina, ka ne katram nogurumam vai vilšanās brīdim obligāti jāseko galīgam punktam.
