Karavīrs atgriezās trīs dienas agrāk — komandieris viņu veselības dēļ bija atbrīvojis no dienesta, taču viņš negribēja par to informēt sievu. Viņš gribēja sagādāt pārsteigumu.
Viņš klusi atvēra dārza vārtiņus un uzreiz pamanīja kaut ko dīvainu: mājā dega gaisma tikai virtuvē, bet pagalmā aiz mājas bija dzirdami soļi. Skaņa bija vāja, it kā kāds ietu ļoti lēni — kā vecs vai slims cilvēks.
Viņš piegāja pie šķūņa un pacēla aizbīdni. Durvis pat nebija aizslēgtas — tikai no iekšpuses aizturētas ar vecu spaini.
Iekšā uz vecu segu kaudzes sēdēja viņa māte. Zem acīm tumši loki, pirksti pietūkuši, mugurā saplēsts džemperis. Blakus stāvēja bļoda ar putras atliekām, pārklātām ar pelējumu. No telpas nāca mitruma un aukstuma smaka.
Māte sarāvās, ieraugot dēlu.
— Dēls… tev taču bija jāatgriežas tikai pēc trim dienām…
— Mammu… kāpēc tu esi šeit? — viņa balss salūza.
Viņa nolaida skatienu un čukstēja:
— TĀ IR LABĀK… VISIEM…
Taču, kad viņa mēģināja piecelties, viņš pamanīja dziļas virvju pēdas uz viņas plaukstas locītavām.
Un tajā brīdī viņš saprata: viņa māte šķūnī nedzīvoja pēc savas gribas. Viņa tur tika turēta ar varu.
Viņš ielauzās mājā. Sieva sastinga, vēl turot rokā telefonu.
— Tu… tu jau esi atgriezies? — viņas balss trīcēja.
— Kāpēc mana māte ir šķūnī? — katrs vārds bija kā nazis.
Viņa klusēja. Tikai nobālēja, it kā būtu ieraudzījusi spoku. Atbilde, ko viņš drīz dzirdēja, lika viņam sastingt.
Tajā brīdī mājā ienāca kaimiņiene — tā pati, kura bieži bija “pieskatījusi māju”. Viņa gribēja paiet garām, bet viņš aizšķērsoja ceļu.
— KAS TE NOTIEK?
Kaimiņiene nopūtās:
— Tava sieva teica, ka tavai mātei esot demence… ka viņa ir bīstama… ka naktīs var kādam nodarīt pāri. Viņa lūdza man palīdzēt… pieskatīt… pabarot…
Zeme it kā pazuda zem viņa kājām. Taču vissliktākais vēl bija priekšā.
Viņš pamanīja uz galda biezu dokumentu mapi. Atvēris to, viņš ieraudzīja pilnvaras uz viņa māju, bankas kontu. Viss bija parakstīts viņa mātes vārdā… taču paraksti bija šķībi, trīcoši.
— Viņa to nevarēja parakstīt, — viņš aukstā balsī teica.
Tad sieva beidzot pārtrauca klusumu un uzkliedza:
— Protams, ka nevarēja! Bet man vajadzēja nodrošināt mantojumu, kamēr tu esi dienestā! Tu taču pats gribēji viņu ievietot pansionātā! Es tikai paātrināju procesu! Es negribēju viņu nogalināt — tikai visu pārrakstīt uz sevi! Un viņa to parakstīja!
VIŅA AR DŪRI SITĀ PA GALDU.
— Un kad viss bija izdarīts — viņa pēkšņi kļuva nevajadzīga. Tas arī viss!
Klusums pēc šiem vārdiem bija briesmīgāks par jebkuru kliedzienu.
Viņa sieva nebija nežēlīga. Nebija traka. Nebija greizsirdīga vai dusmīga. Viņa bija alkatīga.
Un alkatības dēļ viņa ieslēdza veco sievieti šķūnī un gaidīja, kad viņa “pati sabruks”.
Taču viņa bija piemirsusi vienu — karavīri dažreiz atgriežas mājās agrāk.
