Kad Emīlija un Daniels nolēma paņemt suni no patversmes, viņu draugi tikai pasmaidīja – cēls, bet riskants lēmums. Emīlija bija pārliecināta: “Mīlestība dziedē visu.” Viņi negribēja modernu kucēnu – viņi meklēja kādu, kurš jau zina, ko nozīmē vientulība.
Patversmē pilsētas nomalē, starp riešanu un dezinfekcijas smaržu, Emīlija pamanīja viņu – lielu baltu suni ar dzintarkrāsas acīm. Darbiniece paskaidroja, ka viņas vārds ir Bella, viņas iepriekšējā saimniece bija mirusi, un kopš tā laika viņa nevienu nelaida sev klāt. Taču Bella pēkšņi pienāca pie Emīlijas un nolika galvu viņai klēpī. Tajā brīdī lēmums bija pieņemts.
Jau no pirmajām dienām Bella uzvedās priekšzīmīgi. Viņa nevilka pavadu, zināja komandas, pacietīgi gaidīja, līdz viņai ļaus ieiet telpā. Viņa ēda uzmanīgi, gandrīz kautrīgi. Tikai viens radīja bažas – naktīs viņa negulēja.
Emīlija pamodās un redzēja, kā Bella sēž pie gultas un saspringti raugās tumsā. Dažreiz tieši uz viņu. Bez rūciena, bez kustības. Viņa vienkārši vēroja.
Kādu nakti Emīliju pamodināja svars – Bella stāvēja ar ķepām uz viņas krūtīm, acis mirdzēja tumsā.
— Varbūt viņai ir murgi? — pieļāva Daniels.
— Vai arī viņa mūs sargā… — čukstēja Emīlija.
Naktis atkārtojās. Nogurums pieauga. Beidzot Daniels uzstādīja kameru.
No rīta viņi noskatījās ierakstu.
SĀKUMĀ BELLA GULĒJA PIE DURVĪM. TAD VIŅA PĒKŠŅI PACĒLA GALVU UN UZLĒCA UZ GULTAS. TAČU VIŅA NESKATĪJĀS UZ VIŅIEM – BET UZ LOGU. KATRU REIZI. TIEŠI PULKSTEN 3:17.
— Varbūt pagalmā kāds ir… — nedroši teica Daniels.
Viņi uzstādīja otru kameru ārpusē, tieši vērstu uz logu.
Nākamais ieraksts lika viņiem asinīm sastingt.
Ārā kustējās ēna. Vīrieša siluets. Viņš piegāja pie loga un apstājās, it kā skatītos iekšā.
Bella nostājās starp logu un gultu.
— Daniel… tas nenotiek pirmo reizi… — čukstēja Emīlija.
Daniels izskrēja ārā – neviena nebija. Tikai smagu zābaku pēdas mitrajā zemē.
KOPŠ TĀ LAIKA VIŅI AIZSLĒDZA VISU UN ATSTĀJA GAISMU IESLĒGTU. TAČU BELLA KĻUVA VĒL NEMIERĪGĀKA. NAKTĪS VIŅA SKRĀPĒJA PIE DURVĪM UN KLUSI GAUDOJA, IT KĀ BRĪDINOT.
Kādu vakaru Emīlija viņai sekoja.
Bella aizveda viņu uz virtuvi, tad pie aizmugures durvīm.
Emīlija ieslēdza gaismu – un sastindza. Slēdzene bija saskrāpēta. It kā kāds būtu mēģinājis to uzlauzt.
Tajā brīdī Bella ierūcās – dziļi un draudīgi. Emīlijai pār muguru pārskrēja drebuļi.
Daniels izsauca policiju.
Policists apskatīja māju un teica:
— Izskatās, ka kāds jūs novēro. Bez suņa jūs to, iespējams, nekad nebūtu pamanījuši.
Pēc divām dienām viņi saņēma zvanu.
— MĒS ESAM AIZTURĒJUŠI VĪRIETI JŪSU MĀJAS APKĀRTNĒ. VIŅŠ STRĀDĀ PATVERSMĒ, NO KURAS JŪS PAŅĒMĀT SUNI.
Emīlija kļuva bāla.
— Viņš saka, ka grib Bellu atpakaļ.
Vīrietis, bijušais brīvprātīgais vārdā Ītans, izrādījās apsēsts. Viņš apgalvoja, ka Bella “pieder viņam”. Pie viņa tika atrastas atslēgas, kas derēja viņu durvīm.
— Jums paveicās, — piebilda policija.
Pagāja vairākas nedēļas. Dzīve pamazām atgriezās ierastajās sliedēs. Bella atkal gulēja, no rītiem viņus priecīgi sagaidīja.
Šķita, ka viss ir beidzies.
Līdz kādu vakaru Emīlija verandā atrada aploksni.
TAJĀ BIJA VECĀ FOTOGRĀFIJA: BELLA KĀ KUCĒNS UN VĪRIETIS AR NEMIERĪGU SKATIENU.
Uz aizmugures bija rakstīts:
“Viņa joprojām atceras. Sargājiet logus.”
Daniels to uzskatīja par sliktu joku.
Taču tajā naktī Bella atkal negulēja.
Pulksten 3:17 viņa uzlēca un aizskrēja pie loga.
Daniels paņēma kabatas lukturīti, paskatījās ārā – neviena. Tikai vējš.
— Iedomas, — viņš nomurmināja.
Taču Bella stāvēja nekustīgi… un skatījās aiz viņa muguras.
EMĪLIJA IESLĒDZA GAISMU.
Uz stikla parādījās plaukstas nospiedums.
No ārpuses.
Pilnīgi svaigs.
Nākamajā dienā viņi atkal vērsās policijā. Kameras tika uzstādītas visur.
Taču nākamajā naktī – nekas.
Pēc dažām dienām atskanēja zvans:
— Ītans ir miris. Sirdstrieka kamerā.
EMĪLIJA NOMETI TELEFONU.
Tajā pašā brīdī Bella pacēla galvu un klusi iemilkstējās.
Kopš tā laika naktis atkal ir mierīgas.
Tikai pulksten 3:17 Bella joprojām pieceļas, aiziet pie loga, ieskatās tumsā… un atgriežas.
Dažreiz Emīlijai šķiet, ka atspulgā viņa redz vīrieša siluetu.
Taču, kad viņa pamirkšķina – tur ir tikai Bella.
Liela. Balta. Klusa. Uzticīga.
Kādu rītu Emīlija uz stikla atkal pamanīja plaukstas nospiedumu.
BLAKUS TAM – ĶEPAS NOSPIEDUMS.
It kā tas būtu uzzīmēts ar pelniem.
Bella stāvēja viņai blakus un skatījās tieši acīs.
Viņas skatienā vairs nebija baiļu.
Tikai brīdinājums.
