Pavasaris Magonei Liedeskalnai atnesis ne tikai vēlmi kaut ko mainīt savā ārienē. Dzejniece un šova “Slavenības. Bez filtra” dalībniece nolēmusi ķerties pie daudz nopietnāka uzdevuma — izkopt sievišķību, stāju, manieres un iemācīties sevi pasniegt elegantāk. Šajā ceļā viņai blakus ir draugs Mainots, kurš šoreiz uzņēmies skolotāja lomu un mēģina Magonei ierādīt skatuves mākslas smalkumus.
Izrādās, skaista kleita un drosme iznākt cilvēku priekšā vēl nenozīmē, ka viss pārējais notiks pats no sevis. Mainots vēlas, lai Magone piedomātu pie katras detaļas — sākot ar pirmo skatienu publikas virzienā un beidzot ar to, kā viņa ieņem vietu krēslā. Tieši sēdēšana kļūst par vienu no pirmajiem pārbaudījumiem.
Mainots aicina Magoni iztēloties, ka viņa tikko uznākusi uz skatuves vakarkleitā un tagad viņai eleganti jāapsēžas. Magone ilgi neprāto. Viņa sakārto iedomāto kleitu, apsēžas un pārliek vienu kāju pār otru. Pašai šķiet gluži dabiski, taču Mainots šo variantu uzreiz noraida kā “pilnīgi nepareizu”.
Tad seko praktiska demonstrācija. Mainots liek Magonei piecelties un pats parāda, kam būtu jāpievērš uzmanība. Galvenais neesot tikai ērtums. Uz skatuves būtisks ir viss kopējais tēls un tas, ko tajā brīdī redz skatītājs. Ikdienas drēbēs sakrustotas kājas vēl būtu pieņemamas, taču, viņaprāt, kleitā labāk izvēlēties citu pozu.
“Līdz ar to tu skatītājiem sašaurinies par kādiem 20, 15 cm!” skaidro Mainots.
Magone šo niansi uzņem ar patiesu pārsteigumu. Līdz šim viņai pat prātā nebija ienācis, ka arī vienkārša apsēšanās var prasīt īpašu tehniku. “Izrādās, es nemāku!” viņa smejoties secina.
Ar to mācību stunda tikai sākas. Mainots rāda, kā novietot kājas, lai poza būtu elegantāka un vienlaikus skatītāji varētu pamanīt skaistas kurpes vai potītes. Pēc tam pienāk kārta pašam uznācienam. Viņa versijā vispirms publikas priekšā jāparādās ar nopietnāku sejas izteiksmi, bet tikai pēc tam var sekot smaids vai neliels sveiciens.
“Tu sākumā iznāc, tu viņiem vari pamāt kā Anglijas karaliene,” viņš skaidro, vienlaikus rādot arī pareizo apsēšanās veidu.
Magone cenšas visu atkārtot, taču viņas dabiskā emocionalitāte ātri vien ņem virsroku. Mainots pamana, ka viņa sāk pārāk spēlēties ar sejas izteiksmēm, un nekavējoties iejaucas. “Tu tagad tā kā tāds mazs mērkaķītis spēlējies. Normālu seju man!” viņš aizrāda, mudinot Magoni parādīt dabiskāku sejas izteiksmi.
Tieši šeit arī sākas lielākais izaicinājums. Magones temperaments nav radis palikt otrajā plānā, tāpēc Mainotam atkal un atkal jāatgādina, ka ne katram žestam uz skatuves jākļūst par atsevišķu priekšnesumu.
“Netaisi šovu,” viņš saka.
Magone uzreiz iebilst: “Bet kā tad? Ir stāsts un šovs, un viss. Kā netaisīt šovu?”
Arī roku kustības nepaliek bez uzmanības. Mainots uzskata, ka Magones žesti ir pārāk izteikti, tāpēc aicina viņu roku kustināt vieglāk un sievišķīgāk, nevis tā, it kā viņa atrastos Leļļu teātrī. Īpaši svarīga esot plaukstas kustība — tai jābūt maigai.
Magone gan negrasās bez ierunām pieņemt katru norādījumu. Viņa grib saprast, kāpēc būtu jāmāj publikai, ja pašai tajā brīdī to nemaz negribas darīt. “Obligāti jādara tas, ja es negribu darīt?” viņa vaicā. Kā alternatīvu Magone piedāvā “parādīt seju”, tomēr Mainots iesaka no šīs idejas atteikties un vienkārši uzsmaidīt.
Pamācības kļūst arvien detalizētākas. Mainots pievērš uzmanību tam, kā Magone pieturas pie krēsla, kādā pozīcijā atrodas viņas rokas un vai mugura paliek taisna. Pat rotaslietas, viņaprāt, uz skatuves nav tikai nejaušs aksesuārs.
“Ja tev ir kaut kādi briljanti, piemēram, ja tev ir kāds sponsors vai vīrietis, kurš tev ir kaut ko uzdāvinājis, tad tu rādi savus briljantus,” pamāca Mainots.
Jo ilgāk turpinās šī neparastā nodarbība, jo vairāk Magone sāk domāt nevis par konkrētu pozu vai žestu, bet par sievišķību kopumā. Viņai šķiet savdabīgi, ka tieši vīrietis šajā reizē stāsta, kā sievietei vajadzētu sevi pasniegt.
“Interesanta sajūta tad, kad vīrietis māca, kādai sievietei ir jābūt, zini, tā dīvaini. Bet nu gan jau, ka vīrieši redz labāk, es teiktu,” pārdomās dalās Magone.
Viņa arī neslēpj, ka ceļš līdz maigajam un graciozajam tēlam pašai šķiet gana garš. Magone savu augumu, kustības un ierasto uzvedību raksturo ļoti tieši un bez izskaistināšanas.
“Man jau liekas, es esmu tāds pusvīrietis pēc fiziskā. Liels augums, rupjas kustības, uzvedība tāda raupja kaut kāda… Es arī gribu būt maiga roze, skaista paļāvība, atļaujoša, mīlama, bet tas laikam tikai ar laiku nāk,” secina dzejniece.
Magones vēlme mainīties tādējādi neaprobežojas tikai ar pareizu muguras pozīciju vai elegantu rokas kustību. Viņa pati atzīst, ka maigums un sievišķība, pēc kuras šobrīd tiecas, nav apgūstami vienā nodarbībā — tas ir process, kam nepieciešams laiks.
