Māsa jau vairākas naktis pēc kārtas dzirdēja dīvainas skaņas no 7. palātas. Tie bija kliedzieni. Ne skaļi — drīzāk apslāpēti, it kā kāds baidītos, ka viņu sadzirdēs. Vienmēr apmēram vienā laikā — vakarā, kad gaiteņi iztukšojās un gaisma kļuva blāvāka.
Viņa apstājās gaitenī ar spaini rokās un ieklausījās. Slimnīca jau pati par sevi šķita drūma, bet šī vaimanāšana burtiski grieza nervus kā nazis. Tas nebija parasts sāpju vaidēšana.
Māsa šeit strādāja jau sen. Darbs bija smags, alga maza, bet viņa turējās. Viņa bija pieradusi pie smaržām, nakts maiņām un svešām ciešanām. Taču 7. palāta viņu sāka arvien vairāk satraukt.
Tur gulēja vecāka paciente — mierīga, kārtīga, vienmēr pateicīga par palīdzību. Salauzta gūža, gultas režīms. Viņa gandrīz nesūdzējās, bet arvien biežāk skatījās uz grīdu un sarāvās pie katras pēkšņas skaņas.
Un tad parādījās dīvains apmeklētājs.
Vīrietis nāca vakaros. Vienmēr viens. Labi ģērbies, pārliecināts, runāja mierīgi un pieklājīgi. Viņš stādījās priekšā kā radinieks.
Pēc viņa vizītēm vecā paciente mainījās: acis kļuva sarkanas, lūpas trīcēja, rokas bija aukstas. Reiz māsa pat pamanīja zilumu uz plaukstas locītavas.
Viņa mēģināja noskaidrot vairāk, taču paciente uzreiz novērsa skatienu un nočukstēja, ka viss esot kārtībā.
KOLĒĢI IETEICA NEIEJAUKTIES.
“Tas nav tavs darbs. Ja radinieks — viņam ir tiesības,” viņi teica.
Taču vaimanāšana turpinājās.
Kādu vakaru māsa dzirdēja soļus pie palātas. Tad apslāpētas balsis. Viņš runāja asi, vecā sieviete kaut ko murmināja, it kā taisnotos. Dobjš sitiens. Īss kliedziens.
Tajā naktī māsa nespēja aizmigt.
Viņa izdomāja plānu, lai uzzinātu patiesību. Ja neviens neskatās — viņa skatīsies.
Nākamajā reizē viņa iegāja palātā agrāk. Gaisma bija blāva, paciente gulēja. Māsa nolaidās uz grīdas un ielīda zem gultas. Putekļi, auksts linolejs, virs galvas sarūsējušas atsperes. Viņai bija neizsakāmi bail.
Soļi gaitenī. Durvis iečīkstējās. Viņš ienāca.
MĀSA SĀKUMĀ REDZĒJA TIKAI VIŅA APAVUS UN GULTAS MALU. SĀKUMĀ — KLUSUMS. TAD VIŅA BALSS. VIŅŠ RUNĀJA LĒNI UN PĀRLIECINOŠI AR VECĀKO PACIENTI. VIŅA RAUDĀJA.
Un tad notika kas tāds, kas lika viņai aizturēt elpu.
Sākumā viņš runāja mierīgi. Ļoti mierīgi. Viņš skaidroja, ka māja tāpat esot “zaudēta”, ka viņam vienam no tās nav jēgas, ka viņai jāparaksta dokumenti. Viņš teica, ka, ja viņa nepiekritīs labprātīgi, viņš “palīdzēšot”.
Paciente raudāja, lūdza atstāt viņu mierā. Viņa teica, ka neko neparakstīs.
Tad viņa balss mainījās.
Viņš noliecās pār gultu un sāka draudēt. Teica, ka viņai jālieto viņa dotās zāles, ka viņš zina, kā visu izdarīt tā, lai ārsti neko nepamanītu, un, ja viņa būs spītīga, viņai kļūs sliktāk. Daudz sliktāk.
Māsa aizturēja elpu.
Viņa redzēja, kā viņš izvelk šļirci. Tā nebija slimnīcas medikamenta šļirce. Cita — tumša, bez marķējuma. Viņš to iedūra, neskatoties uz pacientes pretestību. Vecā sieviete iekliedzās, viņas roka bezspēcīgi nokrita uz palaga.
ŠAUSMAS SAGRĀBA MĀSU.
Viņa izskrēja no slēptuves, iekliedzās, rāva vaļā durvis. Sacēlās troksnis, skrēja māsas un dežūrārsts. Vīrietis tika aizturēts uz vietas. Šļirce tika izņemta kā pierādījums. Viņa somā atrada dokumentus — jau sagatavotus, ar vietām parakstiem.
Vēlāk atklājās, ka injekcijās nebija nekādu zāļu. Tieši tas arī bija iemesls, kāpēc pacientes stāvoklis tik strauji pasliktinājās.
