— Viņš nav miris. Viņš ir paralizēts.
Mana brāļa Deklana balss pāršķēla telpu kā cirvis.
Zārks apstājās.
Es to sajutu.
Vieglu grūdienu.
Metāla riteņi pārstāja čīkstēt.
Pirmo reizi kopš pamošanās tumsā manī iedegās cerība.
Neliela.
Sāpīga.
Bet īsta.
Ārsts Harisons Venss pirmais atguvās.
— Tas ir absurds, — viņš asi sacīja. — Cilvēks ir miris. Es pats izsniedzu slēdzienu.
Deklana elpa bija smaga, it kā viņš būtu skrējis visu ceļu.
— Tieši tāpēc es tev neticu.
Viktorija, mana sieva, stāvēja nekustīgi.
Viņas seja vairs neatgādināja sērojošu atraitni.
Tā bija seja cilvēkam, kurš pirmo reizi sapratis, ka kļūda vairs nav labojama.
— Deklan, — viņa nočukstēja. — Tu esi šokā. Tu nesaproti, ko dari.
— Es saprotu vairāk nekā tu cerēji.
Viņš pacēla mazo saplēsto flakonu.
— Es to atradu pie atkritumiem aiz mājas. Etiķete ir saplēsta, bet pietiekami daudz palicis.
Bēru darbinieks nobālēja.
— Kungs, varbūt mums tiešām vajadzētu…
— Neko nevajag! — Harisons pēkšņi uzkliedza.
Šis kliedziens viņu nodeva.
Pirms tam viņš bija pārāk mierīgs.
Tagad telpā visi to pamanīja.
Deklan paskatījās uz darbinieku.
— Atveriet zārku.
— Jūs nedrīkstat, — Viktorija sacīja.
— Ja viņš ir miris, tev nav no kā baidīties.
Klusums kļuva nepanesams.
Es gulēju tumsā un lūdzu Dievu, lai kāds beidzot pieskaras vākam.
Lai kāds ieraudzītu manas acis.
Lai kāds saprastu.
Atskanēja metāla sprādžu klikšķi.
Viens.
Otrs.
Trešais.
Vāks lēni pacēlās.
Gaisma iedūrās acīs kā nazis.
Es nevarēju pamirkšķināt.
Bet asara, kas bija sakrājusies acs kaktiņā, lēni noslīdēja pār manu vaigu.
Kāds sievietes balss iekliedzās.
— Viņš raud!
Deklana seja parādījās virs manis.
Viņa acis piepildījās ar šausmām.
— Teodor…
Es gribēju pateikt viņa vārdu.
Gribēju satvert viņa roku.
Gribēju kliegt, ka es visu dzirdēju.
Bet ķermenis joprojām bija cietums.
Deklan pagriezās pret visiem.
— Izsauciet neatliekamo palīdzību. Tagad!
Harisons metās uz priekšu.
— Neviens viņu neaiztiek! Nepareiza rīcība var viņu nogalināt!
Deklan nostājās viņam priekšā.
— Tu jau mēģināji.
Ātrā palīdzība ieradās pēc dažām minūtēm.
Mani izcēla no zārka uzmanīgi, it kā es būtu stikls.
Viktoriju apsargi neielaida tuvumā.
Harisons vēl mēģināja runāt ar mediķiem, bet Deklan jau bija nodevis viņiem flakonu.
Es dzirdēju vārdus.
Paralīze.
Elpošana stabila.
Iespējama zāļu iedarbība.
Steidzami uz slimnīcu.
Tad viss atkal sāka grimt miglā.
Kad pamodos nākamreiz, virs manis vairs nebija zārka vāka.
Bija slimnīcas griesti.
Balti.
Vienkārši.
Brīnišķīgi.
Es joprojām nevarēju runāt, bet spēju nedaudz pakustināt pirkstus.
Deklan sēdēja pie gultas.
Viņš izskatījās tā, it kā nebūtu gulējis vairākas dienas.
Kad viņš ieraudzīja manu pirkstu kustamies, viņš aizsedza seju ar rokām.
— Tu esi dzīvs.
Pirmās skaņas atgriezās manā balsī tikai nākamajā dienā.
Tās bija raupjas.
Sāpīgas.
Gandrīz nesaprotamas.
Bet Deklan pieliecās tuvāk.
— Ko tu teici?
Es sakopoju spēkus.
— Viņi… runāja.
Viņa seja kļuva cieta.
— Es zinu.
— Viņa… un Harisons.
Deklan pamāja.
— Policija viņus aizturēja.
Es aizvēru acis.
Nevis atvieglojumā.
Sāpēs.
Viktorija.
Mana sieva.
Sieviete, kurai biju uzticējis māju, vārdu, dzīvi.
Un Harisons.
Draugs, kurš zināja par manu sirdi, manām bailēm, manām zālēm.
Viņi bija izvēlējušies manu nāvi kā biznesa plānu.
Izmeklēšana atklāja vairāk, nekā es spēju izturēt.
Viktorija un Harisons bija attiecībās gandrīz gadu.
Viņi bija pārskaitījuši naudu uz ārzonu kontiem.
Viņi bija mēģinājuši mainīt manu testamentu.
Kad tas neizdevās pietiekami ātri, viņi nolēma pasteidzināt “dabisku” nāvi.
Harisons izmantoja vielu, kas paralizē muskuļus un var radīt iespaidu, ka cilvēks ir miris, ja pārbaude tiek veikta pavirši un apzināti nepareizi.
Viņš zināja, ko dara.
Un tieši tāpēc tas bija tik biedējoši.
Tiesā Viktorija sākumā raudāja.
Stāstīja, ka bijusi manipulēta.
Ka Harisons viņu ietekmējis.
Ka viņa nav sapratusi, cik tālu viss aizies.
Tad prokurors atskaņoja ierakstu.
Bēru nama kamerās bija skaņa.
Vāji.
Ne visur.
Bet pietiekami.
Viktorijas balss skanēja telpā:
— Pēc kremācijas mēs beidzot būsim brīvi.
Viņa vairs neraudāja.
Harisons mēģināja izskatīties mierīgs, līdz eksperts paskaidroja, ka atrastais flakons atbilst vielai, kas bija manās asinīs.
Pēc sprieduma pasludināšanas es neizjutu uzvaru.
Tikai nogurumu.
Cilvēki domā, ka taisnīgums visu salabo.
Tas nav tiesa.
Taisnīgums aizver durvis vainīgajiem.
Bet tev pašam jāmācās dzīvot mājā, kuru viņi gandrīz pārvērta par kapu.
Es atgriezos savā īpašumā tikai pēc vairākiem mēnešiem.
Pirmajā vakarā nespēju ieiet guļamistabā.
Tēja.
Naktsgaldiņš.
Viņas maigā balss.
“Dzer. Tas palīdzēs.”
Es stāvēju durvīs un trīcēju.
Deklan neko neteica.
Viņš vienkārši iznesa gultas veļu, krūzes, aizkarus.
Pēc tam apsēdās gaitenī uz grīdas man blakus.
— Mēs visu mainīsim, — viņš sacīja.
Un mēs mainījām.
Ne ātri.
Ne vienkārši.
Bet pa gabaliņam.
Es atkāpos no uzņēmuma vadības uz laiku.
Pirmo reizi mūžā pieņēmu, ka neesmu neiznīcināms.
Deklan kļuva par pagaidu vadītāju.
Un izrādījās, ka viņš visu šo laiku nebija tikai “jaunākais brālis”.
Viņš bija cilvēks, kurš mani izglāba, kad visi citi bija gatavi noskatīties manu pēdējo braucienu.
Kādu dienu viņš atnesa man nelielu kasti.
— Kas tas ir?
— Tavs pulkstenis. To noņēma pirms bērēm.
Es atvēru kasti.
Pulkstenis bija apstājies.
Laiks rādīja piecas un piecdesmit septiņas.
Trīs minūtes pirms kremācijas.
Es ilgi skatījos uz ciparnīcu.
Tad aizvēru vāku.
— Nesalabo to.
Deklan pārsteigts paskatījās uz mani.
— Kāpēc?
— Lai es nekad neaizmirstu, ka katra minūte pēc tās ir dāvana.
Gadu vēlāk es atvēru fondu cilvēkiem, kuri kļuvuši par medicīniskas ļaunprātības upuriem.
Ne tāpēc, lai izskatītos cēls.
Bet tāpēc, ka es zināju, kā ir būt iesprostotam savā ķermenī, kamēr kāds ar baltu halātu melo visai pasaulei.
Pirmajā fonda vakarā Deklan stāvēja man blakus.
Ne prožektoru gaismā.
Nedaudz malā.
Kā vienmēr.
Es pacēlu glāzi un teicu:
— Šovakar es gribu pateikties cilvēkam, kurš neticēja manai nāvei, kad visi citi jau bija nopirkuši ziedus.
Zāle apklusa.
Deklan nolaida skatienu.
— Mans brālis izglāba ne tikai manu dzīvību. Viņš atdeva man patiesību.
Pēc tam viņš apskāva mani.
Cieši.
Kā bērnībā, kad mēs viens otru sargājām no visa, kas likās pārāk liels.
Un tajā brīdī es sapratu:
cilvēku var apglabāt dzīvu ne tikai zārkā.
Viņu var apglabāt melos, nodevībā, uzticībā nepareizajiem cilvēkiem.
Bet, ja kaut kur pasaulē ir viens cilvēks, kurš atsakās ticēt tavai pazušanai, cerība vēl nav mirusi.
Dažreiz dzīvību izglābj ārsts.
Dažreiz — brālis ar netīru flakonu rokā.
Un dažreiz viss, kas šķir cilvēku no pelniem, ir viena balss, kas iekliedzas īstajā brīdī:
— Apturiet kremāciju.
