Marta Pole-Polīte un Roberts Polis-Polītis pirms vairākiem gadiem izdarīja ko tādu, kam ne katrs būtu gatavs — atstāja ierasto dzīvi Eiropā, paņēma līdzi tikai vienu lielu koferi un devās uz Austrāliju. Šodien viņi tur dzīvo jau astoto gadu, taču ceļš līdz stabilai ikdienai nebija viegls.
Roberts ir no Rīgas, bet Marta nāk no Iecavas. Abi sākotnēji dzīvē devās katrs savu ceļu. Roberts 18 gadu vecumā aizbrauca uz Dāniju studēt loģistiku, savukārt Marta vēlāk pievienojās viņam pēc universitātes absolvēšanas.
Liktenīgs izrādījās Martas māsīcas sarīkots aklais randiņš. Pirmajā reizē Roberts Martai īpašu iespaidu neatstāja, taču, kad abi vēlāk nejauši atkal satikās Dānijā, viss mainījās.
“Tad mēs kaut kā satikāmies vēlreiz, un es nodomāju — nevar būt, tas pats puisis, tikai jau tik nopietns, nobriedis un pieklājīgs,” atceras Marta.
Pēc diviem attiecību mēnešiem viņi jau sāka dzīvot kopā, bet pēc gada slepeni apprecējās. Vēlāk abi saprata, ka vēlas lielākas pārmaiņas.
Sākumā viņi domāja par pārcelšanos uz Kopenhāgenu, taču mājokļu problēmas lika skatīties daudz tālāk. Izvēle palika starp Kanādu un Austrāliju.
“Mēs esam salīdzinoši jauni, varbūt varam izdarīt kaut ko traku — aizbraukt tur, kur neviens nebrauc! Kad vēl, ja ne tagad?” abi domāja.
Lai īstenotu ieceri, Robertam nācās pieņemt ļoti sāpīgu finansiālu lēmumu — izņemt visu pensijas uzkrājumu, ko viņš bija veidojis 11 gadus Dānijā.
“Man nācās izņemt visu savu pensiju, ko biju sakrājis 11 gados, un samaksāt 60 procentus nodokļos. Normāls cilvēks tā nedarītu!” viņš atzīst.
Uz Austrāliju abi devās ar vienu lielu koferi un rokas bagāžu. Daļu mantu atstāja pie vecākiem Latvijā, pārējo pārdeva vai atdeva draugiem.
Pēc vairāk nekā 30 stundu ilga lidojuma viņi nonāca Adelaidā. Sākumā dzīve bija ļoti ierobežota — studentu vīza ļāva strādāt tikai 20 stundas nedēļā, bet studiju izmaksas bija milzīgas.
“Mēs gājām uz veikalu ar kalkulatoru un rēķinājām, cik drīkstam iztērēt,” atceras Marta.
Arī darba tirgus nebija viegls. Roberts sākumā strādāja dažādus gadījuma darbus, savukārt Marta atrada stabilu darbu grafiskā dizaina jomā.
Vēlāk Roberts paralēli mācījās, taču Austrālijas izglītības sistēma viņu nepatīkami pārsteidza. Ārzemniekiem mācības izmaksāja vairākas reizes dārgāk, un pats diploms negarantēja darbu.
“Tu domā — dabūji diplomu, tagad būs darbs? Nē! Nevienam tavs diploms nav vajadzīgs,” viņš saka.
Abi pamanīja arī atšķirības darba kultūrā. Viņuprāt, daudz kas notiek lēnāk, bet darba vietās netrūkst aizkulišu intrigu.
Tomēr pēc vairākiem gadiem pacietība atmaksājās. Pāris izpildīja visas prasības un kļuva par Austrālijas pilsoņiem, saglabājot arī Latvijas pilsonību.
Pēc tam viņi pārcēlās uz Kvīnslendu. Roberts šobrīd strādā labi apmaksātā darbā loģistikas nozarē, bet Marta pēc izdegšanas iepriekšējā darbā pievērsusies ilustrācijām un radošam biznesam.
Viņas darbos bieži parādās Austrālijas dzīvnieki, un pati Marta uzsver dabas aizsardzības nozīmi.
Savukārt Roberts savu pieredzi apkopojis grāmatā “Latvietis – Austrālijas pilsonis”, kurā stāsta nevis par ceļošanu, bet par reālu dzīvi otrā pasaules malā.
“Parasti cilvēki stāsta, kā viņi ceļo. Es rakstu par to, kā es dzīvoju,” viņš saka.
Lai gan Austrālija kļuvusi par viņu mājām, Latvija joprojām ir ļoti tuva. Visvairāk pietrūkst ģimenes, draugu, tiešas komunikācijas un pavisam vienkāršu lietu.
Roberts smejoties atzīst, ka viena no tām ir svaigi tecināta bērzu sula.
