Zars aiz manis salūza tik skaļi, ka es gandrīz izlaidu lācēnu no rokām.
Lēni pagriezu galvu.
No tumšā meža iznāca milzīga lāču māte.
Viņas slapjais kažoks bija savēlies, sāni smagi cilājās, bet purns bija saskrāpēts un notraipīts ar dubļiem.
Viņa bija tuvāk, nekā es būtu gribējis.
Daudz tuvāk.
Es instinktīvi piekļāvu lācēnu sev pie krūtīm.
Tas vāji iepīkstējās.
Lāču māte apstājās.
Viņas ausis pieglaudās galvai.
No rīkles izlauzās zems rūciens.
Manas kājas kļuva kā no akmens.
Es zināju, ka nedrīkstu skriet.
Nedrīkstu kliegt.
Nedrīkstu izdarīt nevienu strauju kustību.
— Mierīgi, — es čukstēju. — Es viņu tikai izvilku no ūdens.
Protams, viņa nesaprata manus vārdus.
Tomēr viņa neskrēja man virsū.
Tā vietā lāču māte paskatījās uz lācēnu un tad pēkšņi pagrieza galvu pret krūmiem.
No turienes atskanēja vājš troksnis.
Sākumā domāju, ka tas ir vēl viens dzīvnieks.
Tad sadzirdēju balsi.
— Palīdziet…
Tā bija tik klusa, ka vējš gandrīz to aiznesa.
Lāču māte atkāpās sānis.
Tikai tad ieraudzīju starp saknēm un nolauztiem zariem mazu sarkanas jakas gabalu.
Tur kāds gulēja.
Es uzmanīgi noliku lācēnu uz sausām lapām.
Lāču māte sekoja katrai manai kustībai.
Es spēru vienu soli krūmu virzienā.
Viņa rūca.
Apstājos.
— Tur ir cilvēks, — es sacīju, lai gan balss trīcēja. — Es tikai paskatīšos.
Viņa turpināja skatīties.
Tad lēni pavirzījās sānis.
Man tas bija vienīgais vajadzīgais signāls.
Izlauzos cauri krūmiem un ieraudzīju zēnu.
Viņam varēja būt deviņi vai desmit gadi.
Viņš bija iesprostots zem nokrituša koka stumbra.
Viena kāja bija piespiesta pie zemes, seja nobālējusi, mati slapji.
Blakus dubļos mētājās salauzts velosipēda ķiveres gabals.
— Vai tu mani dzirdi? — es jautāju.
Zēns vāji pamāja.
— Kā tevi sauc?
— Emīls.
— Emīl, es tevi dabūšu ārā.
Viņš paskatījās man aiz muguras.
— Lācis…
— Es zinu.
— Viņa mani neapēda.
Šie vārdi lika man sastingt.
— Ko tu teici?
Zēns norija siekalas.
— Viņa mani neapēda. Viņa visu laiku bija šeit.
Es ātri apskatīju stumbru.
Tas bija pārāk smags, lai viens pats to paceltu.
Izvilku telefonu, bet signāla nebija.
Nekā.
Upe, mežs un auksts vējš.
Tad pamanīju dziļas rievas dubļos.
Izskatījās, ka kāds bija mēģinājis stumbru kustināt.
Lāča nagu pēdas.
Es paskatījos uz lāču māti.
Viņa stāvēja dažus metrus tālāk pie sava lācēna.
Tad viss sāka savienoties.
Lācēns bija iekritis upē.
Māte, mēģinot viņam tikt klāt, bija nonākusi pie iesprostotā zēna.
Varbūt viņa bija dzirdējusi viņa saucienus.
Varbūt mēģinājusi pacelt stumbru.
Varbūt vienkārši palikusi blakus.
Bet skaidrs bija viens.
Viņa nebija aizgājusi.
— Cik ilgi tu te esi? — es jautāju.
— Kopš rīta.
— Vai kāds zina, kur tu esi?
— Es aizbraucu bez atļaujas.
Viņš sāka raudāt.
— Mamma domā, ka esmu pie drauga.
Es paskatījos uz debesīm.
Gaisma jau kļuva vājāka.
Temperatūra kritās.
Mums nebija daudz laika.
Atradu garu, resnu zaru un mēģināju to izmantot kā sviru.
Stumbrs sakustējās tikai par dažiem centimetriem.
Emīls iekliedzās.
— Piedod! — es teicu. — Es būšu uzmanīgāks.
Atkārtoju vēlreiz.
Nekas.
Manas rokas slīdēja.
Mugura dega.
Tad aiz manis atskanēja smaga šņākšana.
Lāču māte bija pienākusi tuvāk.
Es sastingu.
Viņa nostājās pie stumbra otra gala.
Ar purnu pieskārās kokam.
Tad pacēla ķepu un uzspieda tai vietai, kur stumbrs bija nedaudz pacēlies.
Koks nodrebēja.
Es neticēju savām acīm.
— Vēlreiz, — es čukstēju.
Es spiedu zaru uz leju.
Lāču māte grūda ar plecu.
Stumbrs pacēlās.
— Tagad, Emīl! Velc kāju!
Zēns sakoda zobus un parāva kāju uz sevi.
Viņš iekliedzās tik skaļi, ka putni pacēlās no kokiem.
Bet kāja izslīdēja ārā.
Es uzreiz atlaidu zaru un satvēru zēnu.
Stumbrs ar smagu blīkšķi nokrita atpakaļ.
Lāču māte atlēca sānis.
Mēs visi dažas sekundes nekustējāmies.
Tad Emīls pieķērās man pie kakla.
— Viņa man palīdzēja, — viņš šņukstēja. — Viņa visu laiku mēģināja.
Es paskatījos uz lāci.
Viņa jau bija piegājusi pie sava mazuļa.
Lācēns bija piecēlies, taču vēl grīļojās.
Māte piespieda purnu viņa mugurai.
Tad paskatījās uz mums.
Šoreiz viņa nerūca.
Es noņēmu savu jaku un aptinu to ap Emīlu.
Viņa potīte bija stipri pietūkusi, bet, šķiet, nebija salauzta.
Es palīdzēju viņam piecelties.
— Vai vari paiet?
— Mazliet.
Mēs sākām lēni virzīties gar upi uz taku.
Pēc dažiem soļiem Emīls paskatījās atpakaļ.
Arī es pagriezos.
Lāču māte ar lācēnu vēl aizvien stāvēja pie krūmiem.
Tad viņa lēni pagriezās un pazuda starp kokiem.
Pēc gandrīz stundas sasniedzām ceļu.
Tur jau bija policijas automašīnas, glābēji un satraukti cilvēki.
Kāda sieviete, ieraugot Emīlu, iekliedzās un metās viņam pretī.
Tā bija viņa māte.
Viņa nokrita ceļos, apskāva zēnu un nespēja pārstāt raudāt.
— Kur tu biji? Kāpēc tu aizbrauci?
Emīls tikai norādīja uz mežu.
— Lācis mani sargāja.
Protams, sākumā neviens viņam neticēja.
Arī manam stāstam skatījās ar šaubām.
Taču nākamajā dienā glābēji atrada vietu.
Koka stumbrs.
Mana paštaisītā svira.
Milzīgās ķepu pēdas dubļos.
Un mazākas pēdas pie upes.
Vēlāk meža kamera uzņēma lāču māti ar lācēnu.
Mazais kliboja, bet bija dzīvs.
Arī Emīls atveseļojās.
Viņa potīte bija sastiepta, ķermenis atdzisis, bet nopietnu ievainojumu nebija.
Pēc dažām nedēļām viņš kopā ar māti atnāca pie manis.
Rokās turēja mazu, paštaisītu koka lācīti.
— Tas ir jums, — viņš teica. — Par to, ka jūs izglābāt mūs abus.
Es paņēmu rotaļlietu un pajautāju:
— Kāpēc abus?
Emīls paskatījās uz mani ļoti nopietni.
— Jo jūs izglābāt lācēnu. Un viņa palīdzēja izglābt mani.
Koka lācītis joprojām stāv uz mana plaukta.
Nevis kā atgādinājums par bailēm.
Bet par to dienu, kad cilvēks izglāba dzīvnieku, dzīvnieks palīdzēja izglābt bērnu, un neviens no viņiem neprasīja, ko saņems pretī.
Dažreiz daba nav nežēlīga.
Dažreiz tā tikai atceras labestību ātrāk nekā cilvēki.
