Oktavio nepakustējās.
Viņa skatiens bija iestrēdzis Kamilā.
It kā viņš mēģinātu atcerēties kaut ko, ko visu mūžu bija aizmirsis.
—Vai… es jūs pazīstu? — viņš klusi jautāja.
Renata tūlīt piegāja klāt.
—Protams, nē. Viņa ir tikai kalpone.
Bet Oktavio viņu vairs nedzirdēja.
Kamila nolaida acis.
—Es nezinu, kāpēc jūs reaģējat tā.
Bet viņas balss trīcēja.
Ne no bailēm.
No atmiņas.
Tajā brīdī no gaiteņa parādījās vecais nama pārvaldnieks.
Donu Humberto.
Un viņa seja kļuva bāla.
—Tas… nevar būt…
Renata asi pagriezās.
—Ko jūs murgojat?
Humberto norija siekalas.
—Es šo seju esmu redzējis agrāk.
Oktavio lēnām piegāja tuvāk Kamilai.
—Saki man patiesību.
Kamila izvilka no kabatas nelielu vecu aploksni.
Uz tās — zvaigzne ar burtu B.
Oktavio sastinga.
—Tas ir mans tēva zīmogs…
Renata pēkšņi iekliedzās:
—Nē! Tas ir meli!
Bet viņas balss vairs neizklausījās pārliecinoša.
Tajā pašā brīdī Kamila mierīgi teica:
—Mana māte teica, ka patiesība šeit kādreiz tika aprakta.
Oktavio atvēra aploksni.
Viņa rokas trīcēja.
Pirmais teikums iekšā lika viņam atkāpties soli atpakaļ.
Renata to pamanīja.
—Ko tur rakstīts?!
Bet Oktavio neko neatbildēja.
Viņa acis piepildījās ar šoku.
Un viņš tikai nočukstēja:
—Tas nav iespējams…
Aiz viņa Renata pēkšņi sajuta, kā visa telpa mainās.
It kā marmors vairs nebūtu grezns.
Bet auksts.
Tāls.
Bīstams.
Un no aploksnes izkrita vēl viena fotogrāfija…
kurā Kamila bija bērns…
Oktavio tēva rokās.
Un tajā brīdī Renata saprata:
viņas kāzas nekad nenotiks.
Jo šī māja nekad nav bijusi viņas.
Un kāds jau bija sācis atgūt to, kas tika nozagts pirms gadiem.
