Rakstnieces Daces Rukšānes-Ščipčinskas rīkotās “Gandrīz ideālās vakariņas” izvērtās krietni neparastākas, nekā varētu gaidīt. Vēl pirms viesi bija ķērušies pie vakariņām, uzmanības centrā nonāca lauku īpašums, bites, elektriskais gans un milzīgs akmens. Tieši pēdējais īpaši ieinteresēja aktieri Kasparu Zāli.
Šīs nedēļas sacensībā par labākā namatēva titulu kopā ar Kasparu piedalās arī bārmenis Mārtiņš Rozenvalds un realitātes seriāla “Ģimene burkā” dalībniece Vita Valtere. Savukārt šajā vakarā saimnieces pienākumus uzņēmās Dace, kura viesiem vispirms parādīja savu lauku īpašumu.
Apskates laikā kompānija nonāca pie vairākām lielām siltumnīcām un bišu stropiem. Kasparam apkārtne uzreiz izraisīja asociācijas – viņš jokoja, ka šī vieta atgādinot īstu Latvijas Juras laikmeta parku.
Tomēr drīz vien viņa uzmanību pilnībā pārņēma iespaidīga izmēra akmens, kas atradās netālu no stropiem.
“Kā jūs tik lielu akmeni te dabūjāt?”
Izrādījās, ka laukakmens nokļūšana pašreizējā vietā bijusi vesela operācija. Kad lauku īpašums tika iegādāts, Daces tēvs akmeni izvilka no slapjas un purvainas vietas.
Lai milzeni dabūtu ārā, nācies sarunāt jaudīgu smago tehniku. Darbi gan nepagāja bez ķibelēm – viena akmens daļa nolūza, tādējādi dabas veidojumu nedaudz sašķeļot. Ar to piedzīvojumi vēl nebija galā.
Akmens vilkšanai izmantotais transportlīdzeklis pats iestrēga dubļos un iegrima gandrīz līdz jumtam. Situācijas glābšanai vajadzēja vēl divas tehnikas vienības, lai no dubļiem izvilktu iestrēgušo ekskavatoru.
Beigu beigās sarežģītais darbs izdevās, un arī pašu akmeni izcēla un nogādāja pļavā. Vēlāk to apskatīja mērnieki, kuri vēlējās noskaidrot, vai iespaidīgo dabas objektu varētu pieskaitīt dižakmeņiem.
Kasparam ar stāstu vien nepietika. Viņš gribēja pieiet akmenim pavisam klāt, taču ceļā bija vēl viens šķērslis – elektriskais gans, kas uzstādīts, lai lācis netiktu pie bitēm.
Aktieris situāciju nekavējoties pārvērta jokā.
“Es esmu lācis!”
Ar pārējo viesu palīdzību elektriskais gans tika atslēgts, un Kaspars beidzot varēja doties tuvāk akmenim un stropiem.
Tikmēr Mārtiņam elektriskais gans atsauca atmiņā pavisam citus laikus. Viņš pastāstīja, ka pats pāris reižu ir dabūjis elektrības triecienu, saskaroties ar šādu nožogojumu. Savulaik Mārtiņš strādājis lielā kolhozā par kopēju.
“Es strādāju lielā kolhozā, kur bija 200 govis, kuras jāgana. Mēs gājām ar suņiem, bija jāiet uz ganībām. Paņēmām maizi līdzi, visu. Tas bija tāds nenormāls piedzīvojums!”
Arī Vitai lauku dzīve nav sveša. Sarunas laikā viņa atcerējās, ka savulaik strādājusi par slaucēju. Vitai pat bijusi govs vārdā Ogre, par kuru viņa ik dienu steigusies rūpēties. Ģimenei bijusi arī liela kūts un cūkas.
Kamēr Vita un Mārtiņš kavējās savās atmiņās, Kaspars bija atradis sev pavisam citu nodarbi. Viņš aizgāja līdz bitēm un lielajam akmenim, pielieca galvu un klusumā sāka ar to sarunāties.
Šī neparastā aina aktierim nebija tikai joks. Vietas, kur tuvumā atrodas bišu stropi, Kasparam raisa īpašas bērnības atmiņas, jo viņa vectēvs bijis biškopis.
“Es bērnībā gāju pie stropiem, un man nebija bail. Es vienkārši zinu, ka bites kož, ja tev ir bail un jūt kaut kādu stresu. Man nebija nekādas apdraudējuma sajūtas!”
Vienīgais, kas Kasparam sākumā šķitis nedaudz biedējošs, bijis nožogojums. Taču, nonākot tuvāk, viņš visu apkārtni jau uztvēris gandrīz kā mākslas objektu.
“Nu, tas žogs man likās tāds bišķiņ creepy, bet tas izskatījās pēc mākslas darba, instalācijas – tā kā akmens ar bišu stropiem. Kaut kas tāds! Es piegāju un parunājos ar akmeni.”
Daci Kaspara neparastā rīcība īpaši nesamulsināja. Viņas skatījumā cilvēkiem jāļauj konkrētajā brīdī darīt to, ko viņi paši jūt un vēlas.
Tagad akmens atrodas aiz elektriskā nožogojuma, kura galvenais uzdevums ir sargāt blakus esošās bites no nelūgtiem viesiem. Taču agrāk ap iespaidīgo laukakmeni valdījusi pavisam cita rosība.
Tas bijis īpaši iecienīts bērnu vidū, kuri pa to kāpelējuši gadiem. Reizēm izveidojušās pat savdabīgas klinšu kāpšanas sacensības.
“Būtībā tas bija tāds akmens, pa kuru bērni visu bērnību kāpelēja, un tur gandrīz vai notika klinšu kāpšanas sacensības. Daudzi cilvēki ir uzkāpuši uz tā akmens, jā!”
Vakara ekskursija tādējādi Kasparam izvērtās par daudz ko vairāk nekā vienkāršu pastaigu pa saimnieces īpašumu. Kamēr pārējie dalījās atmiņās par govīm, kolhozu un lauku dzīvi, aktieris izmantoja iespēju pabūt pie bitēm, atcerēties vectēvu un, kā pats atzina, arī nedaudz aprunāties ar akmeni.
