Laima Vaikule atklāti runājusi par tēmu, no kuras daudzi mākslinieki labprāt izvairās — brīdi, kad pienāks laiks noslēgt skatuves karjeru. Dziedātāja atzīst, ka šādu robežu sev iepriekš neplāno un neredz jēgu noteikt konkrētu vecumu, kurā viss būtu jāpārtrauc.
Viņasprāt, īstais brīdis atnāks dabiski. Tas var notikt tad, kad publikai vairs nebūs intereses vai arī pašai skatuve vairs nesagādās prieku.
“Nē, tā ir tāda poza — tik gados metīšu mieru. Tas viss notiek pats par sevi. Priekš kam man tā domāt?!” saka Vaikule.
Dziedātāja piebilst, ka ikdienā jau tā netrūkst jautājumu un rūpju, tāpēc domas par tālu nākotni viņa necenšas sev uzspiest.
“Kādreiz uz koncertu nenāks cilvēki, kādreiz man nebūs interesanti to darīt. Priekš kam man par to domāt?! Man tik daudz jādomā — par to, kas rīt notiks…”
Sarunā Laima atgriezās arī pie nesenās uzstāšanās Kauguru pansionātā. Šis koncerts viņai bijis īpaši emocionāls un licis daudz domāt par vecumu, vientulību un cilvēkiem, kuri paliek līdzās grūtākajos dzīves posmos.
“Brīnišķīgi, cik tas bija aizkustinoši. Man tā gribējās tur uzstāties,” viņa atzina.
Vaikule uzsvēra, cik nozīmīga vecumā kļūst apkārtējo pacietība un cilvēcība. Bērni izaug, draugi aizbrauc, daļa tuvinieku aiziet mūžībā, un cilvēks pamazām var palikt arvien vientuļāks.
“Visiem cilvēkiem ir vienāds liktenis — bērni izaug, aiziet projām, draugi aizbrauc, kāds aiziet uz to pasauli, jūs vairāk un vairāk paliekat viens,” sacīja dziedātāja.
Tieši tāpēc uzstāšanās pansionātā viņai nebija tikai vēl viens koncerts. Tā kļuva par ļoti personisku tikšanos, kurā priekšplānā nebija skatuves spožums, bet siltums un patiess kontakts ar cilvēkiem.
“Tur bija tik labi cilvēki, tas bija tik mīļi, man tas tā patika. Tā tāda sevišķa uzstāšanās — no sirds,” atklāja Vaikule.
Laima necenšas izdomāt, kā un kad beigsies viņas karjera. Šobrīd viņai svarīgāk ir turpināt darīt to, kas joprojām šķiet nozīmīgs, un būt klātesošai brīžos, kuri paliek atmiņā daudz ilgāk par aplausiem.
