Attiecības ar manu vīru un viņa ģimeni vienmēr šķita normālas. Es ticēju, ka viņi mani vismaz respektē. Taču tajā dienā es sapratu: nekādas cieņas nekad nav bijis. Viņi vienkārši bija pieraduši skatīties uz mani no augšas — līdz kāds “joks” gandrīz beidzās ar to, ka es noslīku.
Tajā dienā mēs kā ģimene pastaigājāmies pa krastmalu. Bija ļoti auksts, ūdens ledains, virs tā slīdēja migla. Mēs runājām, ka pēc pastaigas būtu jauki kaut kur ieiet sasildīties un iedzert tēju. Nekas neliecināja par briesmām.
Kad mēs pienācām pie laipas, mans vīrs pēkšņi apstājās, paskatījās uz ūdeni un teica:
— Interesanti, cik te ir dziļš?
— Nezinu, — es atbildēju.
Viņš pasmaidīja, pienāca tuvāk un teica:
— Pārbaudīsim. Tu taču proti peldēt, vai ne?
— Ne tagad. Ir pārāk auksts.
— BET ES GRIBU, LAI TU PELDI. BŪS JAUTRI.
Es nepaspēju pateikt ne vārda. Viņš pēkšņi pagrūda mani no aizmugures — es kritu, atsitos ar galvu pret koka klāju un iedzēru ledainu ūdeni. Šoks, aukstums, sāpes — es vairs nesapratu, kur ir augša, kur apakša.
No virsmas atskanēja smiekli. Mans vīrs un viņa radinieki stāvēja uz laipas un apsprieda, “cik skaisti es esot ielēkusi”.
Kad man beidzot izdevās izkļūt ārā, trīcot no aukstuma un sāpēm, viņi turpināja jokot. Neviens nepienāca palīdzēt.
Tajā brīdī es sapratu: ja es tagad klusēšu, tas atkārtosies. Vai beigsies vēl sliktāk. Un tad es izdarīju to, ko mans vīrs un viņa ģimene vēlāk rūgti nožēloja.
Ar trīcošiem pirkstiem es piezvanīju uz 110.
Mana balss trīcēja, bet vārdi bija skaidri:
— Uzbrukuma mēģinājums. Mans vīrs mani iegrūda ūdenī. Es atsitu galvu. Viņi smējās un nepalīdzēja. Lūdzu nekavējoties nosūtīt policijas patruļu.
POLICIJA IERADĀS ĀTRI — DROŠI VIEN TĀPĒC, KA VIŅI SAPRATA, KA TAS NAV JOKS.
Mans vīrs mēģināja visu pasniegt kā “nevainīgu joku”, taču slapjās drēbes un zilumi uz manas galvas runāja skaļāk par jebkādiem vārdiem.
Viņu aizturēja turpat uz laipas. Viņa māte nobālēja, tēvs stāvēja apjucis. Un tad notika pats interesantākais — abi metās pie manis:
— Atņem iesniegumu… lūdzu… tas viss ir pārpratums…
— Viņš negribēja… viņš vienkārši ir muļķis… nedari viņam to…
Bet es stāvēju tur, ietinusies savā ledaini aukstajā jakā, un skatījos uz viņiem tā, kā skatās uz cilvēkiem, no kuriem vairs nebaidās.
Viņi gribēja “jautru joku”.
Bet saņēma krimināllietu.
