Vīrietis stāvēja pilnīgi nekustīgi.
It kā pasaule ap viņu pēkšņi būtu zaudējusi skaņu.
Viņš turēja fotogrāfiju tik cieši, ka viņa pirkstu kauliņi kļuva balti.
Meitene turēja otru priekšmetu aiz muguras.
Viņas mazais augums trīcēja, taču skatiens palika stingrs.
— Mamma teica, ka tu kādu dienu atgriezīsies… viņa nočukstēja.
Vīrieša galva strauji sakustējās.
— Ko tu teici?
Meitene paspēra soli tuvāk.
Un izvilka to, ko bija paslēpusi spainītī.
Vecu slimnīcas identifikācijas plāksnīti.
Nolietotu.
Iedzeltējušu.
Ar tās pašas sievietes vārdu, kas bija redzams fotogrāfijā.
Taču zem vārda bija rakstīts vēl kaut kas.
Bērna vārds.
Viņas pašas.
Vīrietim aizrāvās elpa.
— Tas nav iespējams…
Kāda sieviete parkā bija apstājusies pa gabalu.
Kāds nočukstēja:
— Kas tur notiek?
Meitene cieši turēja plāksnīti rokās.
— Viņa teica, lai es tev to atdodu… ja tu kādreiz mani atradīsi.
Vīrieša balss bija gandrīz nedzirdama.
— Atradīšu tevi…?
Viņš pienāca tuvāk.
Viņa acīs parādījās kaut kas tāds, kas vairs nebija apjukums.
Tās bija bailes.
— Kur tu esi dzīvojusi? Kas par tevi rūpējās?
Meitene neatbildēja uzreiz.
Viņa tikai nolaida skatienu savā sarkanajā spainītī.
Un izņēma vēl vienu priekšmetu.
Salūzušu sudraba rokassprādzi.
Tieši tādu pašu, kādu nēsāja sieviete fotogrāfijā.
Vīrieša rokas sāka trīcēt tik stipri, ka viņš gandrīz visu izlaida no pirkstiem.
— To… to es pats viņai uzdāvināju…
Klusums.
Smags, dzīvs klusums.
Un tad meitene pateica savus pēdējos vārdus.
— Viņa teica, ka tu nedrīksti uzzināt patiesību, kamēr es pati spēšu skriet.
Vīrietis paspēra soli atpakaļ.
It kā zeme būtu pazudusi viņam zem kājām.
— Kādu patiesību? viņš nočukstēja.
Meitene pacēla skatienu.
Un tieši tajā brīdī aiz viņiem atkal atvērās parka vārti.
Tur tagad stāvēja melna automašīna.
Motors darbojās.
Durvis bija atvērtas.
Un no tās iekšienes atskanēja balss:
— Viņa vēl nav izstāstījusi visu.
Vīrietis lēnām pagriezās.
Un pirmo reizi saprata…
ka sieviete fotogrāfijā, iespējams, nekad nemaz nebija mirusi.
