Daudzus mēnešus es dzīvoju savā dzīvoklī tā, it kā tas nebūtu mājoklis, bet gan caurbraucama sēta. Formāli tā bija mūsu māja – mana un mana vīra –, bet sajūtu ziņā tā bija bezmaksas viesnīca visai viņa radu saimei, draugiem, kaimiņiem, paziņām un cilvēkiem, kurus es vispār redzēju pirmoreiz. Mans vīrs atkārtoja vienu un to pašu: „Tie taču ir mūsējie, pacieties mazliet.” Taču tas „mazliet” ievilkās nedēļām, pēc tam mēnešiem, un kādu dienu es sapratu, ka vairs tā dzīvot nespēju.
Daudzus mēnešus es cietu savā dzīvoklī svešus cilvēkus; mans vīrs tikai atkal un atkal atkārtoja: „Tie taču ir mani radinieki.” Bet kādu dienu es sapratu, ka šim haosam ir jāpieliek punkts.
Tajā naktī es atgriezos mājās trijos no rīta pēc smagas maiņas. Galva dauzījās tā, it kā kāds ar āmuru sistu pa deniņiem, kājas smeldza, un es sapņoju tikai par vienu: aizvērt durvis, iegulties savā gultā un dažas stundas mierīgi pagulēt. Taču, tikko pārkāpu pāri dzīvokļa slieksnim, es uzreiz sapratu, ka par mieru šonakt var aizmirst.
Virtuvē plosījās nakts svinības. Pie galda sēdēja mana vīra radinieki, pudeles stāvēja starp šķīvjiem visās malās, uz galdauta bija trekni traipi, visur mētājās drupačas, tukšas cigarešu paciņas un netīri galda piederumi.
Mana vīramāte savā leopardraksta mētelī valdīja ar tādu pašpārliecinātību, it kā tā nebūtu mana virtuve, bet viņas personīgā karaļvalsts. Kāds smējās pārāk skaļi, kāds jau runāja, mēli pinot, kāds bez jebkādas prasīšanas vēra vaļā ledusskapi, it kā viņam viss tur pienāktos.
Es klusējot atvēru ledusskapi, cerot pēc darba atrast vismaz kaut ko ēdamu. Taču tur mani sagaidīja tikai viena vientuļa burkāna sakne, pusburciņa veca skābā krējuma un sausa maizes garoza. Viss pārējais bija apēsts – lai gan tieši es pelnīju algu, pirku pārtiku un būtībā viena pati vilku visu saimniecību.
Es stāvēju savas virtuves vidū, skatījos uz to visu un jutu, kā manī ceļas ne tikai dusmas, bet arī auksts, smags nogurums. Tā nebija pirmā reize. Viņi pastāvīgi atrada iemeslu tieši pie mums sarīkot pulcēšanos.
Te vienai radiniecei bija piedzimis bērns, un tas bija jānosvin. Te kādam bija dzimšanas diena. Te „sen neesam redzējušies”. Te vīra draugs pēkšņi palicis bez pajumtes un, protams, ievācies tieši pie mums. Dažreiz šie cilvēki nepalika vienu vai divas dienas, bet nedēļām ilgi, reizēm pat mēnešiem.
VIŅI ĒDA MANU ĒDIENU UN VĒL PIE TAM SŪDZĒJĀS, KA ZUPA IR PĀRĀK SĀĻA VAI KOTLETES PĀRĀK SAUSAS. VIŅI IZPLETĀS PIE MANA TELEVIZORA UN VĒL BURKŠĶĒJA, KA EKRĀNS ESOT PAR MAZU. VIŅI GULĒJA UZ MANA DĪVĀNA UN PĒC TAM VĒL ŽĒLOJĀS, KA TAS IR PĀRĀK CIETS UN SEN BIJA LAIKS TO NOMAİNĪT.
Kad tajā naktī es klusi, bet jau būdama uz robežas, palūdzu visiem beigt šo pasēdēšanu un doties mājās, man pat neļāva pabeigt teikumu. Vīramāte tikai atmeta ar roku, it kā skaidrotu kaut ko muļķīgam bērnam: „Mūsu radiniecei piedzima bērns, mēs svinam. Kas tur tāds briesmīgs?”
Mans vīrs, protams, uzreiz nostājās viņas pusē. Viņš atkal teica, ka tā ir viņa ģimene, ka es nevarot būt tik nejūtīga, ka cilvēki te ir tikai uz īsu brīdi un man vajagot izrādīt sapratni.
Un tieši tajā brīdī es sapratu vienu lietu. Ar vārdiem šeit neko mainīt nevarēs. Man vajadzēja visu izdarīt tā, lai mans vīrs pats uz savas ādas saprastu, ko tas nozīmē.
Daudzus mēnešus es cietu savā dzīvoklī svešus cilvēkus; mans vīrs atkal un atkal atkārtoja: „Tie taču ir mani radinieki.” Bet kādu dienu es sapratu, ka šim haosam ir jāpieliek punkts.
Pēc tās nakts es vēl kādas divas nedēļas klusēju un izlikos, ka nekas īpašs nav noticis. Taču patiesībā es plānoju katru soli līdz vissīkākajai detaļai.
Un tad es to izdarīju.
Kādā vakarā es mierīgi pateicu vīram, ka ir pienācis laiks remontam. Tapetes ir izbalējušas, grīda nolietota, virtuve izskatās nogurusi. Uz remonta laiku, es piebildu pēc iespējas vienaldzīgāk, mums nāksies kaut kur padzīvot citur. Piemēram, pie viņa radiem vai draugiem. Viņi taču visi ir „mūsējie”, tik bieži ir dzīvojuši pie mums, tātad tagad varētu palīdzēt arī mums.
SĀKUMĀ MANS VĪRS PAT NESAPRATA, UZ KO ES VELKU. VIŅŠ TIKAI KĻUVA SASPRINGTS UN VAICĀJA, KUR TIEŠI MĒS DZĪVOSIM. ES PLECUS PARAUSTĪJU UN PATEICU, KA VIŅAM IR PIETIEKAMI DAUDZ IESPĒJU. MĒS VARAM DOTIES PIE VIŅA MĀSAS. PIE BRĀĻA. PIE DRAUGA, KURŠ MĒNEŠIEM ILGI SĒDĒJA UZ MŪSU DĪVĀNA UN STĀSTĪJA SAVUS STĀSTUS.
Es apzināti sāku visu padarīt ļoti nopietnu. Es piezvanīju firmai, painteresējos par cenām, jautāju par termiņiem, skatījos materiālus, pat apspriedu vīra klātbūtnē, kad meistari varētu sākt darbu.
Viņš kļuva acīmredzami nervozs, staigāja man pakaļ pa dzīvokli un visu laiku jautāja, vai remonts tiešām ir vajadzīgs tieši tagad.
Beigu beigās nedēļas nogalē viņš piezvanīja savai māsai. Pateica, ka mēs sākam remontu un mums dažas nedēļas vajadzētu kaut kur padzīvot. Es sēdēju blakus un klusējot klausījos.
Sākumā iestājās ilgs klusums, tad sekoja ierastie aizbildinājumi. Viņas dzīvoklis esot mazs. Viņš pēc darba esot noguris. Viņiem pašiem esot par šauru. Varbūt mums labāk vajadzētu paņemt viesnīcu vai pajautāt vēl kādam citam.
Daudzus mēnešus es cietu savā dzīvoklī svešus cilvēkus; mans vīrs atkal un atkal atkārtoja: „Tie taču ir mani radinieki.” Bet kādu dienu es sapratu, ka šim haosam ir jāpieliek punkts.
Pēc tam viņš piezvanīja savam brālim. Arī tas uzreiz atrada iemeslu atteikt. Tad vienam draugam. Tad vēl citam. Vienam tajā laikā ciemos bija atbraukusi vīramāte. Otram bija slimi bērni. Trešajam remonts. Ceturtais jutās neērti, jo sieva iebilstot. Un tā viens pēc otra atteica visi tie, kuri mēnešiem ilgi mūsu dzīvoklī bija jutušies kā mājās.
Es neteicu neko. Nekāda smaida, nekāda mājiena uz pagātnes situācijām, nekāda triumfējoša skatiena. Es vienkārši sēdēju blakus un gaidīju, līdz viņš pats sapratīs to, ko es jau sen biju sapratusi.
VAKARPUSĒ VIŅŠ KLUSĒDAMS APSĒDĀS VIRTUVĒ UN ILGI BLENZA VIENĀ PUNKTĀ. TAD VIŅŠ KLUSI PATEICA VIENU FRĀZI, KO, VISTICAMĀK, ATCERĒŠOS VISU MŪŽU: „TĀTAD VIŅI IR MŪSĒJIE TIKAI TAD, KAD MĒS PAR VIŅIEM RŪPĒJAMIES. BET KAD PALĪDZĪBA VAJADZĪGA MUMS, TAD PĒKŠŅI VISIEM NAV LAIKA, IR PAR ŠAURU VAI RODAS KĀDAS PROBLĒMAS.”
Tad viņš beidzot to saprata. Ne pēc maniem lūgumiem, ne pēc strīdiem, ne pēc bezmiega naktīm un tukša ledusskapja. Tikai tad, kad pats nonāca manā vietā.
Remontu mēs galu galā tā arī nesākām. Precīzāk sakot, mēs to atliekām uz vēlāku laiku, jo galveno es jau biju panākusi.
