Daudzus gadus viņš dzīvoja viens meža malā. Agrāk šeit bija dzīvība: draugi nāca ciemos, radinieki laiku pa laikam iegriezās, pagalmā stāvēja automašīna, no mājas skanēja balsis. Taču ar laiku tas viss pazuda. Viņa sieva bija mirusi, dēls aizbraucis tālu un gandrīz vairs nesazinājās. Māja pie ezera kļuva klusa un tukša.
Vecais vīrs bija pieradis pie vientulības. No rītiem viņš izgāja uz verandas, skatījās mežā, klausījās vēju priedēs un iekurināja krāsni. Reizēm tālumā pārgāja aļņi vai lapsas pazibēja biezoknī, taču savvaļas dzīvnieki nekad nepienāca tuvu mājai.
Tajā rītā viņš pamodās vēl pirms ausmas. Sākumā viņš domāja, ka tas ir vējš, kas sit zaru pret durvīm. Tad atskanēja smags belziens, it kā kāds būtu spēcīgi atdūries pret verandu.
Vecais vīrs uzmeta siltu jaku un piesardzīgi atvēra durvis. Un sastinga.
Tieši pie sliekšņa stāvēja milzīga lāču mātīte. No viņas mutes cēlās tvaiks, sniegs mirdzēja kažokā. Taču visdīvainākais nebija tas.
Viņa zobos turēja mazu lācēnu.
Dzīvnieks nerūca un nerādīja zobus. Lāču mātīte vienkārši stāvēja un skatījās tieši uz cilvēku. Viņas acīs nebija dusmu, tikai satraukums.
Vecais vīrs juta, kā sirds spēcīgi sitas krūtīs. Jebkurš cits būtu aizcirtis durvis un paslēpies mājā. Saprāts tieši to arī ieteica.
TAČU KAS ŠAJĀ SKATIENĀ LIKA VIŅAM PALIKT STĀVOT. LĒNĀM VIŅŠ SPĒRA SOLI UZ PRIEKŠU. LĀČU MĀTE PIESARDZĪGI NOLIKA MAZO DZĪVNIEKU SNIEGĀ.
Un tieši tajā brīdī savvaļas dzīvnieks izdarīja kaut ko, kas lika vecajam vīram beidzot saprast, kāpēc tas bija atnācis pie viņa mājas. Šī stāsta turpinājums atrodams pirmajā komentārā.
Mazā lācēna ķermenis gandrīz nekustējās.
Kad vecais vīrs pieliecās tuvāk, viņš pamanīja uz ķepas plānu metāla cilpu. Tā bija mednieku lamata, kas bija dziļi iegriezusies ādā. Lācēns tik tikko kustējās un smagi elpoja.
Piesardzīgi vecais vīrs atbrīvoja cilpu un izvilka ķepu. Tad viņš pacēla mazo dzīvnieku un ienesa to mājā. Viņš nolika lācēnu pie krāsns, pārklāja ar vecu vilnas segu un sāka uzmanīgi to berzēt, lai sasildītu.
Lāču mātīte visu laiku sēdēja pie verandas un neaizgāja.
Pēc kāda laika lācēns nedaudz sakustējās un atvēra acis. Vecais vīrs to paņēma rokās un iznesa atpakaļ ārā.
Lāču mātīte pienāca tuvāk, uzmanīgi paņēma savu mazuli un tad klusi ar purnu pieskārās cilvēka rokai.
TAD VIŅA APGRIEZĀS UN LĒNĀM PAZUDA MEŽĀ.
Jau nākamajā dienā vecais vīrs biezoknī atrada vairākas šādas lamatas. Viņš tās visas noņēma, neatstājot nevienu.
Pēc šīs tikšanās viņš atkal sāka katru dienu klejot pa mežu, kā agrāk pirms daudziem gadiem.
