Sniega vētra bija sākusies jau vakarā. Sniegs lidoja gandrīz horizontāli, dedzināja acis un dažu sekunžu laikā izdzēsa jebkādas pēdas uz takas.
Mežsargs, vīrietis ar četrdesmit gadu pieredzi mežā, devās atpakaļ uz savu attālo būdu un domāja tikai par to, kā pēc iespējas ātrāk tur nokļūt, iekurināt krāsni un pārdzīvot vētru. Šādā naktī atrašanās ārā bez nopietna iemesla bija dzīvībai bīstama.
Taču pēkšņi viņš caur vēja gaudošanu izdzirdēja dīvainu skaņu. Sākumā viņš domāja, ka tās ir koku čīkstoņas, bet tad tā atkārtojās. Plāna, žēlīga skaņa, gandrīz kā cilvēka raudāšana.
Mežsargs apstājās, ieklausījās un lēnām nogriezās no takas, dziļāk egļu mežā.
Pēc dažām minūtēm viņš nonāca nelielā ieplakā, kas gandrīz pilnībā bija pārklāta ar sniegu. Tur, pie vecas egles saknēm, gulēja lapsa. Liels, rudbrūns dzīvnieks. Sniegs jau bija sācis pārklāt viņas kažoku, un uzreiz bija skaidrs, ka viņa ir mirusi. Taču zem viņas ķermeņa kaut kas kustējās.
Mežsargs piesardzīgi piegāja tuvāk un nometās ceļos.
Zem lapsas bija sapulcējušies pieci mazi lapsēni. Niecīgi, pūkaini, ar vēl pārāk lielām ķepām un mitriem deguntiņiem. Viņi spiedās pie mātes, it kā mēģinātu paslēpties zem viņas kažoka, bakstīja ar purniņiem viņas sānu un klusi īdēja. Viens no viņiem pat mēģināja viņu pabikstīt ar ķepu, it kā cerot, ka viņa tūlīt piecelsies.
Lapsēni nesaprata, kas noticis. Viņi gulēja cieši kopā, dažreiz pacēla galvas un žēli pīkstēja, tad atkal ierāvās mātes aukstajā kažokā. Mazākais nepārtraukti mēģināja ielīst zem viņas priekšķepas, it kā tur meklētu siltumu.
MEŽSARGS ILGI VĒROJA VIŅUS, NEKUSTĒDAMIES.
Taigas likums bija vienkāršs un nežēlīgs: nejaucies savvaļas dzīvē. Daba pati izlemj, kurš izdzīvo un kurš nē. Mežsargs šo likumu zināja labāk nekā vairums.
Taču viņš zināja arī ko citu. Šie mazuļi šo nakti nepārdzīvos.
Viņš novilka cimdus un uzmanīgi pacēla vienu no lapsēniem. Tas bija viegls, silts un uzreiz piekļāvās viņa plaukstai. Pārējie sāka vēl klusāk īdēt un saspiedās vēl ciešāk kopā.
— Ak jūs, mazie rudie… — mežsargs klusi nomurmināja. — Bez mātes jums šeit nav izredžu.
Uzmanīgi viņš ietina lapsēnus savā jakā un aiznesa uz savu būdu. Visu ceļu viņi klusi pīkstēja, reizēm kustējās un sniedza deguntiņus uz augšu, it kā meklētu pazīstamu smaržu.
Mežsargs vēl nenojauta, ka šo bezpalīdzīgo dzīvnieku izglābšana drīz ienesīs viņa dzīvē bīstamus notikumus – un varbūt pat piesaistīs kaut kā uzmanību, no kā baidās viss mežs 😢😱
Tajā naktī mežsargs gandrīz negulēja. Viņš iekurināja krāsni, no vecas kastes un auduma atgriezumiem izveidoja siltu ligzdu un ielika tur mazuļus. Sākumā viņi bija nemierīgi, īdēja un meklēja māti, bet pamazām kļuva siltāki un mierīgāki.
Pagāja dažas dienas.
LAPSĒNI KĻUVA DZĪVĀKI, RĀPOJA PA BŪDI, SAPINĀS VIŅA FILCA ZĀBAKOS UN REIZĒM PAT UZKĀPA VIŅAM KLĒPĪ.
Taču kādu vakaru pie būdas durvīm kāds pieklauvēja. Klauvējieni bija smagi un noteikti. Mežsargs uzreiz saprata, ka tie nav nejauši ceļinieki.
Atverot durvis, viņa priekšā stāvēja trīs vīrieši. Viens no viņiem tūlīt spēra soli uz priekšu un ieskatījās būdā.
— Vai tu esi mežsargs? — viņš jautāja.
— Var teikt tā, — vecais vīrs mierīgi atbildēja.
— Mēs zinām, ka tu ieplakā atradi lapsu midzeni. Tur bija rudā lapsa.
Mežsargs klusēja.
— Lapsu mēs paši tur nolikām, — turpināja cits. — Kažoks bija labs. Bet lapsēnus mēs neatradām. Tātad tu tos paņēmi.
TO BRĪDI AIZ KRĀSNS IZSKANĒJA KLUSS PĪKSTIENS.
Vīrieši paskatījās viens uz otru.
— Lūk viņi, — teica pirmais. — Dod tos mums. Mēs par viņiem parūpēsimies.
Mežsargs lēnām aizvēra durvis un pagriezās pret viņiem.
— Viņi nekur neies.
Trešais vīrietis spēra soli tuvāk.
— Klausies, vecais. Tu laikam nesaprati. Mēs esam viņu dēļ šeit.
— Nē, — mežsargs mierīgi teica. — Bet jūs esat atnākuši velti.
VĪRIETIS PASMĪNĒJA UN IZSTIEPA ROKU, LAI VIŅU PABĪDĪTU.
Taču tad viss notika ļoti ātri. Pirmais malumednieks pat nesaprata, kā pēkšņi atradās ārā sniegā pie būdas. Otru mežsargs vienkārši izgrūda pāri slieksnim, bet trešais atkāpās pats, saprotot, ka vecais vīrs nebūt nav tik bezpalīdzīgs, kā bija domājis.
Pēc mirkļa visi trīs stāvēja pagalmā.
— Pazūdiet no mana meža, — mežsargs klusi teica. — Un neatgriezieties.
Vīrieši vēl dažas sekundes viņu nopētīja, tad pagriezās un lamādamies devās prom pa ceļu.
