Vilki mežā ielenca vecu vīru un uzbruka: bailēs viņš uzrāpās kokā – taču tieši tajā brīdī notika kaut kas pilnīgi negaidīts

Vīrs jau vairākas stundas bija pavadījis mežā. Viņš vienkārši gribēja pastaigāties pa pazīstamām takām un ieelpot svaigu gaisu. Viss bija mierīgi – līdz viņš aiz sevis izdzirdēja zaru krakšķēšanu.

Viņš pagriezās un sastingu: starp kokiem parādījās vilku bars. To bija daudz – vismaz astoņi. Sākumā vīrs domāja, ka tā ir tikai nejauša sastapšanās, taču, kad vilki sāka lēnām tuvoties, vairs nebija nekādu šaubu: viņi gatavojās uzbrukumam.

Vīrs metās pie tuvākā koka, nometa mugursomu un sāka kāpt augšup pa zariem. Viņa sirds dauzījās, elpa bija saraustīta, rokas slīdēja pa raupjo mizu.

Vilki ielenca koku, atņirdza zobus un rūca. Viens no tiem piecēlās uz pakaļkājām un pēkšņi ieķērās ar zobiem viņa zābakā, velkot to uz leju. Pārējie skrēja ap koku, noslēdza apli un vērīgi skatījās uz viņu ar savām dzeltenajām acīm.

Vecais vīrs kliedza un ar visiem spēkiem centās noturēties, taču spēki viņu jau pamazām pameta. Viņš zināja – ilgi viņš to neizturēs. Telefons bija palicis mugursomā, un šajā vietā tāpat nebija sakaru. Taču tieši tajā brīdī notika kaut kas pilnīgi negaidīts Turpinājums pirmajā komentārā

Un pēkšņi – no meža dziļuma atskanēja skaņa, kas lika asinīm sastingt dzīslās. Dziļa, spēcīga rūkoņa, it kā pati zeme runātu. Vilki sastingu un vienlaikus pagriezās.

Starp kokiem parādījās milzīga ēna. Nākamajā brīdī izcirtumā iznāca lācis. Tas apstājās, paskatījās tieši uz vilkiem un iekliedzās tik skaļi, ka lapas zaros nodrebēja.

Vilki, asti starp kājām, viens pēc otra metās bēgt un pazuda biezajā mežā. Lācis vēl dažas sekundes palika uz vietas, tad pacēla galvu un paskatījās augšup – tieši uz vīru.

VECAIS VĪRS SASTINGA, NESPĒJOT PAT IEELPOT. VIŅŠ DOMĀJA, KA IR IZGLĀBIES NO VILKIEM, TIKAI LAI KĻŪTU PAR LĀČA UPURI. TAČU DZĪVNIEKS NEKUSTĒJĀS. TAS VIENKĀRŠI PAGRIEZĀS UN AR SMAGIEM SOĻIEM PAZUDA ATPAKAĻ MEŽĀ.
Vecais vīrs vēl ilgi nespēja nokāpt lejā. Viņu bija izglābis no vieniem plēsējiem tikai tāpēc, ka parādījās cits. Un viņš joprojām nespēja saprast: vai tas bija brīnums, nejaušība… vai tomēr kāds šajā mežā viņu bija sargājis.