Kapteinis atkārtoja paziņojumu vēlreiz.
— Ja lidmašīnā atrodas iznīcinātāja pilots vai pilots ar militāro reaktīvo lidaparātu pieredzi, lūdzam nekavējoties pieteikties apkalpei.
Salonā atskanēja satrauktas čukstus.
Daži pasažieri nervozi paskatījās pa iluminatoriem.
Citi instinktīvi satvēra roku balstus.
Sieviete no 8A lēni piecēlās.
Viņas vārds bija Elīna.
Pirms vairāk nekā desmit gadiem viņa bija dienējusi militārajā aviācijā. Pēc aiziešanas no dienesta viņa nekad vairs nebija runājusi par savu pagātni.
Stjuarte steidzās viņai pretī.
— Vai jūs tiešām esat pilote?
Elīna tikai īsi pamāja.
— Aizvediet mani pie kapteiņa.
Kabīnē valdīja saspringta atmosfēra.
Otrais pilots bija pēkšņi zaudējis samaņu smagas veselības problēmas dēļ. Kapteinis joprojām pilnībā kontrolēja lidmašīnu, taču viņam bija nepieciešams cilvēks, kurš varētu palīdzēt ar procedūrām, sakariem un ārkārtas nosēšanās sagatavošanu.
Kapteinis paskatījās uz Elīnu.
— Cik sen jūs pēdējo reizi lidojāt?
— Militāro lidmašīnu — pirms vienpadsmit gadiem. Civilo kabīnē ne reizi.
Kapteinis brīdi klusēja.
— Ar to pietiek. Man vajag vēl vienu profesionāli, nevis vēl vienu pasažieri.
Elīna apsēdās blakus.
Rokas viegli trīcēja.
Viņa dziļi ieelpoja.
Apmācība, ko reiz bija atkārtojusi simtiem reižu, lēnām atgriezās atmiņā.
Viņa sāka lasīt kontrolsarakstus.
Pārbaudīja instrumentus.
Sazinājās ar dispečeri.
Kapteinis koncentrējās uz lidojumu.
Salonā pasažieri neko nezināja.
Viņi tikai redzēja, ka lidmašīna lēni maina kursu.
Pēc dažām minūtēm kapteiņa balss atkal atskanēja skaļruņos.
— Cienījamie pasažieri, drošības apsvērumu dēļ mēs veiksim ārkārtas nosēšanos tuvākajā lidostā. Apkalpe sniegs visas nepieciešamās instrukcijas.
Salonā valdīja saspringts klusums.
Kāds lūdzās.
Kāds turēja bērnu ciešāk pie sevis.
Kāda vecāka kundze klusi pateicās stjuartei.
Kabīnē Elīna paskatījās uz skrejceļu, kas jau parādījās tālumā.
— Augstums stabils.
— Ātrums normas robežās, — atbildēja kapteinis.
Viņu balsīs vairs nebija panikas.
Tikai darbs.
Pēc dažām minūtēm lidmašīna viegli pieskārās skrejceļam.
Riteņi atsitās pret asfaltu.
Atskanēja aplausi.
Daudzi pasažieri vēl nesaprata, cik tuvu viss bija nonācis līdz nelaimei.
Kad lidmašīna pilnībā apstājās, kapteinis izgāja salonā.
Viņš piegāja pie 8A.
— Dāmas un kungi, šodien mēs visi droši nokļuvām uz zemes ne tikai apkalpes darba dēļ.
Viņš paskatījās uz Elīnu.
— Paldies, ka atsaucāties.
Salonā atkal atskanēja aplausi.
Elīna tikai pasmaidīja.
— Es vienkārši darīju to, ko kādreiz iemācījos.
Kāds mazs zēns pienāca pie viņas.
— Vai jūs esat varone?
Elīna uz mirkli aizdomājās.
Tad pasmaidīja.
— Nē.
Varonis ir cilvēks, kurš dara savu darbu tad, kad viņam ir bail.
Un dažreiz pietiek ar vienu cilvēku, kurš pieceļas īstajā brīdī, lai simtiem citu cilvēku droši atgrieztos mājās.
