Ieva Akuratere nav tikai dziedātāja, kuru atpazīst pēc balss vai populārām dziesmām. Viņas vārds Latvijā nozīmē daudz vairāk – tas saistās ar Atmodas laiku, grupu “Pērkons”, dziesmu “Manai tautai” un sievieti, kura uz skatuves vienmēr bijusi patiesa un emocionāli klātesoša.
Viņa dzimusi 1958. gada 22. aprīlī Rīgā. Šodien viņai ir 68 gadi. Akuratere ir dziedātāja, dziesmu autore, aktrise un arī bijusi politiķe. Plašākai sabiedrībai viņa zināma kā “Pērkona” soliste un dziesmas “Manai tautai” izpildītāja. Viņas māte Līvija Akuratere bija teātra zinātniece, un šī kultūras vide jau bērnībā noteica viņas ceļu mākslā.
Jau agri viņas dzīve bija saistīta ar skatuvi un teātri. 1977. gadā viņa pabeidza Liepājas teātra 2. aktieru studiju, un tieši šis posms kļuva par pamatu viņas profesionālajai attīstībai. No 1974. līdz 1978. gadam viņa strādāja Liepājas teātrī, kur apguva skatuves darbu un iemācījās izmantot balsi, kustību un emocijas kā vienotu māksliniecisku valodu.
Liepājā viņa ne tikai spēlēja izrādēs, bet arī piedalījās muzikālos iestudējumos. Pamazām kļuva skaidrs, ka viņas balss kļūs par galveno izpausmes instrumentu. Teātra pieredze vēlāk deva īpašu dziļumu viņas dziedāšanai – katra dziesma tika izdzīvota, nevis tikai izpildīta.
Astoņdesmitajos gados Ieva Akuratere kļuva par vienu no spilgtākajām Latvijas rokmūzikas balsīm, īpaši pateicoties darbam grupā “Pērkons”. Šī grupa kļuva par nozīmīgu parādību Latvijas mūzikā, apvienojot spēcīgu enerģiju, dzeju un skatuves temperamentu. Padomju laikā “Pērkona” darbība bieži nonāca pretrunās ar oficiālo kultūras vidi.
Akuratere grupā ienesa īpašu balss krāsu – vienlaikus trauslu un spēcīgu. Viņa kļuva par būtisku “Pērkona” identitātes daļu, nevis tikai solisti, kas stāv priekšplānā.
Īpašu vietu viņas dzīvē ieņem dziesma “Manai tautai”. To radījuši Brigita Ritmane un Andris Ritmanis, un tā kļuva par vienu no Atmodas laika simboliem. Šī dziesma izskanēja laikā, kad Latvijā pieauga neatkarības idejas, un Akurateres balss tai piešķīra īpašu emocionālu spēku.
Dziesma kļuva par daļu no Latvijas kolektīvās atmiņas – to saista ar manifestācijām, Mežaparku un brīdi, kad mūzika kļuva par vienotības simbolu. Tā Akurateres biogrāfijā ieguva vēsturisku nozīmi.
Pēc Atmodas viņa turpināja aktīvi darboties mūzikā, meklējot jaunus skanējumus un sadarbības. Viņa strādājusi ar dažādiem mūziķiem, tostarp Aivaru Hermani, veidojot klusākus, liriskākus un akustiskākus projektus.
Viņas radošā dzīve neapstājās pie rokmūzikas. Projektā “Lidojošais paklājs” viņa apvienojas arī ar dēlu Matīsu Akurateru, kurš ir mūziķis un perkusiju spēlētājs. Šī sadarbība parāda viņas mākslinieciskās dzīves turpinājumu ģimenē.
Matīss dzimis 1982. gadā un arī izvēlējies mūzikas ceļu. Kopīgais darbs ar māti kļūst par radošu dialogu starp paaudzēm, kur mūzika ir kopīga valoda.
Akurateres dzīvē bijušas arī divas laulības. Pirmais vīrs bija fotogrāfs Sergejs Akuraters, ar kuru viņai piedzima dēls Matīss. Vēlāk viņas dzīvē bija laulība ar sportistu Edvīnu Dreibergu. Viņa vienmēr saglabājusi neatkarīgu un pašpietiekamu publisko tēlu.
Papildus mākslai Ieva Akuratere bijusi arī politikā – strādājusi Rīgas domē un bijusi 13. Saeimas deputāte. Viņas iesaiste politikā saistīta ar ilggadējo interesi par sabiedriskajiem procesiem un Latvijas attīstību.
Viņas ieguldījums kultūrā novērtēts ar Jāņa Ivanova prēmiju un IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni. Taču vislielāko atzinību viņa guvusi nevis ar apbalvojumiem, bet ar vietu cilvēku atmiņā.
Akuratere joprojām ir aktīva mūzikā un kultūrā. Viņas balss skan citādi nekā Atmodas laikā, taču saglabā to pašu būtību – brīvības sajūtu, iekšēju spēku un patiesumu.
Viņas dzīvesstāsts apvieno Rīgu, Liepāju, teātri, “Pērkonu”, Atmodu, ģimeni un politiku. Tas ir stāsts par mākslinieci, kura kļuvusi par daļu no Latvijas kultūras vēstures.
