Atvadījusies no sava mirstošā vīra, Anna izgāja no slimnīcas un pat nepamanīja, kā asaras rit pār viņas vaigiem. Viņa gāja lēnām, it kā kājas vairs neklausītu, un beidzot apstājās pie ēkas sienas, lai atgūtu elpu.
Vēl pirms pusgada Marks bija stiprs, pārliecināts vīrietis. Viņš smējās, kaldināja plānus, solīja, ka viņiem vēl priekšā gara dzīve. Anna viņam ticēja bez šaubām. Viņš vienmēr bija blakus, vienmēr sargāja viņu, vienmēr zināja, ko pateikt.
Un tagad viņš gulēja intensīvās terapijas nodaļā. Balta palāta, auksta gaisma, caurules, vadi, aparāti, kas elpoja viņa vietā.
— Viss būs labi, — Marks čukstēja, kad Anna saspieda viņa roku. — Mēs tiksim galā.
Anna pamāja, lai gan zināja: tā nav patiesība. Ārsti bija teikuši skaidri. Slimība progresēja pārāk ātri. Donors nebija atradies. Laika bija palicis pavisam maz.
Viņa izgāja ārā. Bija agrs ziemas sākums. Cilvēki steidzās savās gaitās. Pasaule turpināja griezties — it kā nekas nebūtu noticis.
Anna apsēdās uz soliņa pie slimnīcas un paslēpa seju rokās. Asaras plūda pašas no sevis. Viņa pat nemēģināja tās apturēt.
Pēc dažām minūtēm kļuva nedaudz vieglāk. Viņa dziļi ievilka elpu un jau grasījās piecelties, kad aiz sienas sadzirdēja balsis.
DIVAS APRŪPĒTĀJAS STĀVĒJA PIE ĒKAS STŪRA, NEPAMANOT VIŅU. VIŅAS RUNĀJA KLUSI, TAČU KATRS VĀRDS BIJA SKAIDRI DZIRDAMS.
Kad Anna saprata, par ko viņas runā, viņu pārņēma šausmas. Turpinājums pirmajā komentārā
— Viņa sieva tāpat neder kā donors, — viena noguruši teica.
— Jā, analīzes ir sliktas. Tiešām žēl… Un citu iespēju viņam faktiski nav.
Anna saraustījās. Sirds sāka sisties ātrāk.
— Tu tiešām nezini? — otra turpināja klusākā balsī. — Vakar te bija viņa mīļākā. Viņa veica analīzes.
— Tiešām?
— Pilnīgi noteikti. Viņa atbilst visiem parametriem. Un nieres ir pilnīgi veselas.
ANNAI KĻUVA GRŪTI ELPOt. AUSĪS SĀKA DŪKT.
— Kāpēc tad operāciju neveic? — pirmā jautāja.
— Pacients atteicās. Viņš teica, ka labāk nomirs, nekā sieva uzzinās par mīļāko.
Uz brīdi iestājās klusums.
— Bet anonīma ziedošana? — otra nedroši piebilda.
— Kas zina… Viņš ir spītīgs. Un pārējais vairs nav mūsu ziņā.
— Nabaga sieviete…
Balsis attālinājās, un Anna palika stāvot, nejūtot kājas. Pasaule ap viņu it kā apstājās. Tikai sirds smagi dauzījās krūtīs.
VIŅŠ NEMIRA TĀPĒC, KA NEBIJA IZEJAS. IZEJA BIJA. VIŅŠ VIENKĀRŠI IZVĒLĒJĀS KLUSĒT.
Anna paskatījās uz intensīvās terapijas durvīm un vairs nesaprata, kas sāp vairāk — apziņa, ka vīrs viņu ir krāpis un melojis, vai cerība, ka viņu tomēr vēl var izglābt.
