Mātes bēres man pagāja kā biezā miglā. Cilvēki izteica līdzjūtību, apskāva mani, daži lika uz galda ēdienu piemiņai, citi klusi raudāja. Es gandrīz neko no tā īsti neuztvēru.
Vakarā viesi pamazām sāka izklīst. Māja kļuva smaga un piesmakusi. Man šķita, ka man vajag svaigu gaisu, tāpēc klusi devos lejup pie upes.
Krasts pēc lietus bija slapjš un slidens. Es stāvēju pašā ūdens malā, kad pēkšņi zeme zem kājām iegrima. Man pat nebija laika iekliegties — nākamajā mirklī es jau biju ledainajā ūdenī.
Straume izrādījās pārsteidzoši spēcīga. Kleita uzreiz vilka mani lejup, un kurpes apgrūtināja katru kustību. Dažas sekundes es tikai riju ūdeni un domāju, ka tūlīt noslīkšu.
Taču jaunībā es daudzus gadus trenējos peldēšanā. Tas man izglāba dzīvību. Instinkts nostrādāja ātrāk par bailēm. Es strauji apgriezos uz muguras, atspiedos ar kājām un peldēju uz niedrēm, kas auga pie krasta. Mani pirksti sataustīja stingros stiebrus. Es pie tiem pieķēros un ar milzīgām pūlēm izrāpos krastā.
Es gulēju slapjajos dubļos un mēģināju atgūt elpu. Un tieši tajā brīdī es sadzirdēju balsis.
Kāds piegāja pie nogāzes tieši virs manas galvas. Es uzmanīgi pacēlu skatienu caur niedrēm — un sastingu.
Tie bija mans vīrs un mana labākā draudzene.
VIŅI STĀVĒJA PAVISAM TUvu KRasta MALAI UN SKATĪJĀS UZ ŪDENI.
Viņi stāvēja pavisam tuvu krasta malai un skatījās uz ūdeni.
— Viņa vairs neuzpeldēs, — mans vīrs mierīgi sacīja. — Pat pieredzējušiem peldētājiem te būtu gandrīz neiespējami izkļūt.
— Bet ja nu tomēr? — draudzene nervozi jautāja.
— Viņai tas neizdosies. Turklāt visi redzēja, ka pēc bērēm viņa nedaudz iedzēra. Viņa vienkārši paslīdēja un iekrita ūdenī.
Mana draudzene klusi iesmējās.
— Jā, nekādu problēmu. Es teikšu, ka redzēju, kā viņa paslīdēja un nokrita. Teikšu, ka mēģināju palīdzēt, bet bija par vēlu.
— Tieši tā, — atbildēja mans vīrs.
Tajā brīdī man pēkšņi kļuva skaidrs, ka mans kritiens upē, iespējams, nemaz nebija nejaušība.
MANA DRAUDZENE BRĪDI KLUSĒJA UN TAD PĒKŠŅI JAUTĀJA:
Mana draudzene brīdi klusēja un tad pēkšņi jautāja:
— Labi, un ko tu izdarīji saistībā ar viņas mātes nāvi? Tu kādu piekukuļoji?
Mans vīrs atbildēja mierīgi, it kā runātu par kaut ko pavisam ikdienišķu.
— Jā. Viss ir kontrolē. Visi tic stāstam par sirdslēkmi.
Manī viss sabruka.
Mana draudzene klusi iesmējās.
— Tu taču solīji visu izstāstīt, kad abas būs mirušas. Tātad paskaidro — kāpēc tu gribēji atbrīvoties no viņām abām uzreiz?
Mans vīrs dažas sekundes klusēja.
? TĀPĒC, KA VIŅAS ZINĀJA ĻOTI SVARĪGU NOSLĒPUMU.
— Tāpēc, ka viņas zināja ļoti svarīgu noslēpumu.
— Kādu tieši?
Es aizturēju elpu.
Un tad viņš izstāstīja kaut ko tādu, no kā man pār muguru pārskrēja ledains drebulis. Šī noslēpuma dēļ viņš bija atbrīvojies no manas mātes… un tieši tā paša iemesla dēļ gribēja tikt vaļā arī no manis 😨😱
Neilgi pirms nāves mana māte man piezvanīja un lūdza steidzami atbraukt pie viņas. Kad es ierados, viņa sēdēja virtuvē rīta halātā un turēja rokās vecu fotogrāfiju.
— Vai tu atceries manu brāli? — viņa klusi jautāja.
Es viņu atcerējos tikai miglaini. Garš vīrietis, kurš bērnībā mani nesa uz pleciem. Viņš nomira, kad man bija seši gadi.
Māte brīdi klusēja un tad sacīja:
? VIŅAM PALĪDZĒJA NOMIRT.
— Viņam palīdzēja nomirt. Un es klusēju gandrīz četrdesmit gadus.
Viņa pastāstīja, ka viņas brālis strādājis rajona administrācijā un bijis atbildīgs par zemes gabalu sadali. Septiņdesmito gadu beigās vairākas ietekmīgas personas nelikumīgi pārreģistrēja lielas zemes platības uz sava vārda. Dokumenti tika atpakaļdatēti un aprīkoti ar viltotiem zīmogiem un parakstiem.
Viņš bija vienīgais, kurš zināja patiesību. Viņam izdevās iegūt īstos dokumentus un noslēpt tos pie manas mātes.
Pēc mēneša viņu atrada mirušu uz dzelzceļa sliedēm. Visiem tika stāstīts, ka viņš bijis piedzēries un pakļuvis zem vilciena.
Mana māte klusēja gandrīz četrdesmit gadus, jo baidījās. Taču nesen tieši uz šīm zemēm sāka būvēt dārgas luksusa mājas. Būvprojekta īpašnieks bija viena no vīriešiem dēls, kurš toreiz bija viltojis dokumentus.
Māte teica, ka viņu sākuši novērot. Pie viņas mājas regulāri parādījās svešas automašīnas.
— Viņi ir to atklājuši, — viņa teica.
Pirms es aizgāju, māte sacīja:
? ES ESMU PĀRVIETOJUSI DOKUMENTUS UZ CITU VIETU.
— Es esmu pārvietojusi dokumentus uz citu vietu. Adresi es tev neteikšu. Meklē tur, kur mēs bieži bijām, kad tu biji maza. Ja tu tos atradīsi — nogādā tos tiesā.
Toreiz es nesapratu, cik tas viss ir bīstami. Taču mans vīrs kaut kā uzzināja par dokumentiem. Un, klausoties viņa sarunu ar manu labāko draudzeni, es beidzot sapratu patiesību.
Viņi bija nogalinājuši manu māti. Un tikko bija mēģinājuši nogalināt arī mani.
