Durvju rokturis sāka kustēties. Sofija pārstāja elpot. Sekretāre ar vienu roku aizspieda viņai muti, ar otru cieši piespieda mapi pie krūtīm. Aiz durvīm atskanēja vīra balss. — Laura?
Aploksne pārplīsa tieši Martas rokās. Papīrs nočaukstēja tik skaļi, ka ēdamzālē apklusa pat vecais televizors pie sienas. Roberts, viņas vecākais dēls, stāvēja tik tuvu, ka Marta juta viņa
Izabella ilgi nespēja atraut skatienu no rokassprādzes. Tā nebija vienkārša rotaslieta. Pēc vecāku nāves viņa bija pārdevusi gandrīz visu, kas ģimenei piederēja, lai tikai palīdzētu jaunākajai māsai Valentīnai
Baznīcā valdīja klusums. Ne tas parastais klusums pirms ceremonijas. Bet tāds klusums, ko sajūt visā ķermenī. It kā visi jau būtu sapratuši, ka kaut kas ir mainījies uz
Lietus sitās pret ietvi. Deizija gāja prom, neatskatoties. Katrs solis šķita vieglāks, nekā tam vajadzēja būt. Ne tāpēc, ka sāpes būtu pazudušas. Bet tāpēc, ka tās beidzot bija
Gaiss bija sastindzis. Neviens neuzdrošinājās elpot skaļi. Bize gulēja uz zemes kā pierādījums. Varai. Kontrolei. Mēģinājumam salauzt kādu visu pārējo acu priekšā. Komandieris vāji pasmaidīja. Viņš joprojām domāja,
Aleksandrs nekustējās. Viņš nespēja. Tas, ko viņš redzēja pa logu, bija pretrunā visam, uz kā viņš bija balstījis savu realitāti. Diagnožu sistēmai. Ziņojumiem. Ekspertiem. Un tomēr… viņa dēli
Vīrietis stāvēja pilnīgi nekustīgi. It kā pasaule ap viņu pēkšņi būtu zaudējusi skaņu. Viņš turēja fotogrāfiju tik cieši, ka viņa pirkstu kauliņi kļuva balti. Meitene turēja otru priekšmetu
Viņš vēl ilgi palika stāvam uz ietves, lai gan pilsētas trokšņi ap viņu jau sen bija turpinājuši savu ierasto ritmu. Gredzens joprojām gulēja viņa plaukstā. Auksts. Pārāk mazs,
Lelde Ceriņa ir viena no Latvijas atpazīstamākajām televīzijas un pasākumu vadītājām, kuras publiskais tēls gadiem ilgi bijis saistīts ar vieglumu, eleganci un dabisku spēju sarunāties ar cilvēkiem tā,