Fernanda vēlreiz paskatījās uz laulības apliecību.
Tad uz kāzu fotogrāfiju.
Tajā Valērija stāvēja baltā kleitā.
Blakus viņai smaidīja Diego.
Tas pats vīrietis, kurš pirms divām dienām bija palīdzējis Fernandai izvēlēties kāzu ielūgumu krāsu.
— Tas nav iespējams, — viņa atkārtoja.
Valērija neko neteica.
Viņa vienkārši pagrieza pret Fernandu vēl vienu fotogrāfiju.
Tajā Diego turēja Valēriju aiz rokas slimnīcas gaitenī pēc operācijas, ko viņa bija pārcietusi pirms trim gadiem.
Datums bija redzams attēla malā.
Tieši tajā pašā laikā Diego bija teicis Fernandai, ka atrodas ārzemēs, kārtojot mirušās sievas īpašuma lietas.
Fernanda apsēdās.
— Viņš man stāstīja, ka tu nomiri autoavārijā.
Valērijas seja palika mierīga, bet pirksti zem galda savilkās dūrē.
— Kad?
— Pirms četriem gadiem.
— Mēs tajā gadā bijām Itālijā.
Fernanda sāka elpot ātrāk.
— Viņš parādīja man kapavietas fotogrāfiju.
— Kādas kapavietas?
Fernanda atvēra telefonu un atrada vecu attēlu.
Uz tā bija redzams pelēks kapakmens ar ziediem.
Vārds bija daļēji aizsegts.
Datums nebija salasāms.
Valērija pietuvināja fotogrāfiju.
Viņa atpazina kapsētu.
Tur bija apglabāta Diego vecmāmiņa.
Viņš bija vienkārši nofotografējis svešu kapu un izmantojis to, lai padarītu melus ticamus.
— Viņš teica, ka pēc tavas nāves viņš ilgi nespēja nevienu ielaist savā dzīvē, — Fernanda čukstēja.
Valērija sajuta rūgtu garšu mutē.
Kamēr viņa mājās gatavoja vakariņas un apmaksāja rēķinus, Diego citai sievietei tēloja salauztu atraitni.
— Cik daudz naudas tu viņam esi devusi? — Valērija jautāja.
Fernanda strauji pacēla galvu.
— Kāpēc tu to jautā?
— Tāpēc, ka viņš ne tikai krāpj sievietes.
Viņa pabīdīja firmas dokumentus tuvāk.
— Viņš izmanto tavu vārdu.
Fernanda pāršķīra lapas.
Uzņēmums bija reģistrēts kā ieguldījumu konsultāciju firma.
Viņa bija norādīta kā administratīvā vadītāja un persona, kas apstiprina vairākus pārskaitījumus.
— Es neko no tā neesmu apstiprinājusi.
— Šeit ir tavs elektroniskais paraksts.
Fernanda skatījās uz ekrānuzņēmumu.
— Diego lūdza man parakstīt dokumentus dzīvokļa rezervācijai.
— Un tu ievadīji savu kodu?
— Jā.
Valērija aizvēra acis.
Diego bija licis Fernandai autentificēt finanšu dokumentus, neizskaidrojot, ko viņa patiesībā apstiprina.
— Šie pārskaitījumi var tikt uzskatīti par naudas atmazgāšanu, — Valērija sacīja.
Fernandas seja kļuva pilnīgi balta.
— Es varu nonākt cietumā?
— Ja klusēsi un turpināsi parakstīt, jā.
Fernanda pielēca kājās.
— Man viņam jāpiezvana.
Valērija satvēra viņas plaukstas locītavu.
— Nē.
— Man vajag paskaidrojumu.
— Viņš tev nedos paskaidrojumu. Viņš izdzēsīs pēdas.
Fernanda atrāva roku.
— Tu nezini, kāds viņš ir ar mani.
Valērija paskatījās uz viņu.
— Es zinu tieši, kāds viņš ir. Sākumā viņš ir uzmanīgs. Viņš atceras, kādu kafiju tu dzer. Raksta, ka nekad nevienu nav mīlējis tā kā tevi. Tad sāk stāstīt, ka visi citi viņu izmanto. Beigās tu pati maksā par viņa problēmām un jūties vainīga, kad uzdod jautājumus.
Fernanda vairs neiebilda.
Valērija bija aprakstījusi viņu attiecības precīzāk, nekā Fernanda būtu spējusi pati.
— Viņš teica, ka biznesam vajag tikai dažus mēnešus, — viņa čukstēja.
— Cik tu ieguldīji?
— Visus savus uzkrājumus.
— Cik?
— Divsimt septiņdesmit tūkstošus.
Valērija lēni apsēdās.
Tā nebija tikai paralēla dzīve.
Diego bija izveidojis sistēmu.
No sievas kontiem viņš ņēma naudu, lai finansētu attiecības ar Fernandu.
No Fernandas viņš paņēma uzkrājumus, lai izveidotu firmu.
Bet juridisko risku atstāja uz viņas vārda.
— Ir vēl kas, — Fernanda sacīja.
Viņa atvēra savu elektronisko pastu.
— Pirms nedēļas viņš atsūtīja līgumu. Gribēja, lai es kļūstu par vienīgo uzņēmuma direktori.
Valērija izlasīja dokumentu.
Diego tur nebija minēts vispār.
Ja firma sabruktu vai tiktu izmeklēta, viss vestu pie Fernandas.
— Viņš gatavojas pazust, — Valērija sacīja.
— Kur?
— To mēs noskaidrosim.
Tajā brīdī abu telefoni novibrēja.
Diego bija atsūtījis Fernandai ziņu.
“Apstiprini pārskaitījumu šovakar. Rīt konti būs iesaldēti.”
Valērijas telefonā parādījās cita ziņa.
“Būšu vēlu. Vakariņas ar klientiem.”
Abas sievietes paskatījās viena uz otru.
— Viņš raksta mums vienlaikus, — Fernanda sacīja.
Valērija pamāja.
— Un domā, ka neviena no mums nezina par otru.
Viņas piezvanīja Valērijas draudzenei un advokātei Marianai.
Mariana ieradās birojā pēc četrdesmit minūtēm.
Viņa izlasīja dokumentus.
Tad paskatījās uz Fernandu.
— No šī brīža neko neparaksti un neko neizdzēs.
— Es nezināju.
— To varēs pierādīt tikai tad, ja sadarbosies.
Fernanda nolaida galvu.
— Es sadarbošos.
Mariana pagriezās pret Valēriju.
— Mums vajag noskaidrot, kur nonāk nauda.
Viņas sazinājās ar finanšu noziegumu speciālistu.
Pirmie rezultāti pienāca nākamajā rītā.
Nauda no laulības kontiem un Fernandas ieguldījumiem tika pārskaitīta uz vairākiem uzņēmumiem.
Divi bija tukšas firmas.
Trešā piederēja cilvēkam, kuru Valērija pazina.
Diego brālim Gabrielam.
Viņš gadiem bija apgalvojis, ka strādā ārzemēs.
Patiesībā viņš palīdzēja Diego pārvaldīt slēptos kontus.
— Tātad ģimene zināja, — Valērija sacīja.
Mariana necentās viņu mierināt.
— Vismaz brālis zināja.
Taču drīz atklājās vēl vairāk.
Diego māte bija pārdevusi nelielu īpašumu un ieskaitījusi naudu vienā no tiem pašiem kontiem.
Viņa nebija upuris.
Viņa bija ieguldītāja.
Un dokumentos bija norādīts, ka pēc firmas izveides Diego plāno pārcelties uz Portugāli.
Bez Valērijas.
Un, spriežot pēc cita līguma, arī bez Fernandas.
— Viņš negrasījās mani precēt, — Fernanda nočukstēja.
Valērija uz viņu paskatījās.
— Nē.
Fernanda noņēma saderināšanās gredzenu.
Zem tā uz ādas bija palicis gaišs nospiedums.
— Es jūtos stulba.
— Tu noticēji cilvēkam, kurš profesionāli būvēja melus.
— Bet tu biji ar viņu septiņus gadus.
— Tieši tāpēc es tevi nevainoju.
Tajā vakarā Valērija atgriezās mājās pirms Diego.
Viņa salika vienā somā nepieciešamākās mantas.
Ne savas.
Viņa drēbes.
Diego ienāca pēc desmitiem.
Viņš izskatījās noguris, taču ne noraizējies.
— Kā tev iet jaunajā darbā?
Valērija sēdēja pie galda.
Uz tā stāvēja ezera fotogrāfija no Fernandas rakstāmgalda.
Diego apstājās.
Viņa skatiens vispirms aizslīdēja uz attēlu.
Tad uz sievu.
— Kur tu to dabūji?
— No savas asistentes.
Diego seja mainījās tikai uz mirkli.
Pēc tam viņš mēģināja pasmaidīt.
— Fernanda strādā pie tevis?
— Jā.
— Cik savādi.
— Ļoti.
Viņš nolika atslēgas.
— Es varu paskaidrot.
— Vai sāksi ar to, kāpēc pateici viņai, ka esmu mirusi?
Diego lūpas pavērās.
Taču skaņa nenāca.
— Viņa pārprata.
— Vai arī ar kapavietas fotogrāfiju?
— Valērija…
— Vai ar firmu, kurā viņa uzņemas visu juridisko atbildību, bet nauda nonāk pie tevis un tava brāļa?
Diego vairs nesmaidīja.
— Tu esi pārmeklējusi manus dokumentus.
— Nē. Tu tos atstāji citas sievietes priekšā.
Viņš apsēdās pretī.
— Klausies. Tā firma bija mūsu nākotnei.
— Kuru no mums tu domā ar “mūsu”?
— Es gribēju visu sakārtot, pirms tev pateikt.
— Par mīļāko vai par naudu?
Diego aizvēra acis.
— Es kļūdījos.
— Tu trīs gadus dzīvoji divās attiecībās.
— Es biju apjucis.
— Tu nebiji apjucis, kad viltoji pārskaitījumus.
Diego strauji piecēlās.
— Tev nav ne jausmas, cik liels spiediens uz mani bija.
— Man bija jāuztur mūsu māja, kamēr tu pirki dzīvokli citai sievietei.
— Es to darīju mums.
Valērija pirmo reizi iesmējās.
— Tu tiešām esi pieradis, ka šis teikums nostrādā.
Viņa nolika uz galda šķiršanās dokumentus.
— Tev ir viena stunda, lai paņemtu somu.
— Tu nevari mani izmest.
— Dzīvoklis pieder man. Es to iegādājos pirms laulībām.
— Esmu tavs vīrs.
— Vairs ne uz ilgu laiku.
Diego paskatījās uz dokumentiem.
— Fernanda tevi noskaņoja pret mani.
— Viņa domāja, ka esmu mirusi.
— Viņa melo.
Tajā brīdī atvērās viesistabas durvis.
Fernanda iznāca no blakus telpas.
Diego atkāpās.
— Ko tu šeit dari?
Fernanda nolika saderināšanās gredzenu uz galda.
— Klausos, kā tu melo tieši tāpat kā man.
Diego seja kļuva bāla.
— Tu neko nesaproti.
— Es saprotu, ka manā vārdā ir firma, kuru kontrolē tu.
— Es tevi gribēju aizsargāt.
— Atstājot mani vienīgo atbildīgo?
Viņš paskatījās no vienas sievietes uz otru.
Tad viņa skatiens kļuva auksts.
— Jūs domājat, ka esat uzvarējušas?
Valērija juta, kā telpā mainās gaiss.
— Ko tas nozīmē?
Diego izvilka telefonu.
— Nauda jau ir pārvietota.
Mariana, kura līdz tam bija gaidījusi gaitenī, ienāca istabā.
— Nē, nav.
Diego pagriezās.
— Kas jūs esat?
— Advokāte, kura šorīt panāca pagaidu kontu iesaldēšanu.
Viņa nolika uz galda rīkojuma kopiju.
— Visi pārskaitījumi kopš vakardienas ir apturēti.
Diego paskatījās uz dokumentu.
Viņa rokas sāka trīcēt.
— Jūs nevarat to darīt.
— Jau izdarījām.
Pie ārdurvīm atskanēja zvans.
Tur bija divi finanšu noziegumu izmeklētāji.
Diego mēģināja saglabāt mieru.
— Šī ir ģimenes nesaprašanās.
Viens no izmeklētājiem atbildēja:
— Viltoti elektroniskie paraksti un naudas pārskaitījumi nav ģimenes nesaprašanās.
Diego pagriezās pret Fernandu.
— Pasaki viņiem, ka tu visu apstiprināji.
Fernanda ilgi skatījās uz viņu.
— Tu man teici, ka parakstu dzīvokļa dokumentus.
— Tu zināji par firmu.
— Ne par pārskaitījumiem.
— Viņi tev neticēs.
Fernanda pacēla telefonu.
— Tāpēc es ierakstīju mūsu sarunu.
Diego sastindza.
Pirms ierašanās pie Valērijas Fernanda bija viņam piezvanījusi.
Viņa izlikās, ka baidās no pārskaitījuma.
Diego bija pateicis:
— Vienkārši apstiprini. Ja kāds jautās, saki, ka visu izdarīji pati.
Ieraksts bija skaidrs.
Izmeklētāji to noklausījās klusumā.
Diego vairs neko neteica.
Tajā pašā naktī viņam tika aizliegts piekļūt vairākiem kontiem un uzņēmuma sistēmām.
Viņš netika uzreiz apcietināts.
Taču izmeklēšana sākās.
Nākamajās nedēļās atklājās, ka Diego bija apkrāpis ne tikai sievu un līgavu.
Viņš bija piesaistījis naudu no vairākiem paziņām, solot ieguldījumus, kuri nekad nepastāvēja.
Dzīvoklis, ko viņš rādīja Fernandai, nebija nopirkts.
Bija samaksāta tikai pirmā iemaksa.
Pārējā nauda bija paredzēta aizbēgšanai.
Diego brālis piekrita sadarboties, lai samazinātu savu sodu.
Viņš atklāja, ka plāns bija pamest valsti dažas dienas pirms Fernandas viltus kāzām.
Diego māte zināja.
Viņa bija palīdzējusi glabāt dokumentus.
Fernanda par šo patiesību uzzināja advokātes kabinetā.
Viņa ilgi neko neteica.
Tad no somas izņēma kāzu vietas līgumu.
— Es jau biju samaksājusi avansu.
Valērija apsēdās viņai blakus.
— Man žēl.
Fernanda paskatījās uz viņu.
— Tev nav par ko atvainoties.
— Es zinu, kā jūties.
— Nē.
Fernanda papurināja galvu.
— Tu zaudēji septiņus gadus. Es zaudēju trīs. Bet vismaz mēs abas iznācām, pirms viņš atņēma vēl vairāk.
Valērija pamāja.
Viņas nekļuva par labākajām draudzenēm.
Tas būtu šķitis pārāk vienkārši.
Starp viņām palika neērta pagātne.
Atgādinājums, ka viens un tas pats vīrietis bija izmantojis abu uzticību dažādos veidos.
Taču viņas nekļuva arī par ienaidniecēm.
Valērija palīdzēja pierādīt, ka Fernanda nebija apzināti piedalījusies finanšu noziegumos.
Fernanda sniedza pierādījumus šķiršanās lietā.
Abas izdarīja to, ko Diego nebija gaidījis.
Viņas salīdzināja savus stāstus.
Un meli, kas atsevišķi izklausījās ticami, kopā sabruka dažu stundu laikā.
Šķiršanās ilga gandrīz gadu.
Valērija atguva lielāko daļu nozagtās naudas.
Ne visu.
Daļa bija pazudusi.
Daļa iztērēta.
Daļu nekad neizdevās atrast.
Diego saņēma sodu par finanšu krāpšanu un dokumentu viltošanu.
Tiesas zālē viņš vēl pēdējo reizi mēģināja paskatīties uz Valēriju tā, kā bija skatījies viņu laulības sākumā.
It kā starp viņiem joprojām būtu kāda slepena vienošanās.
Valērija novērsa acis.
Ne aiz naida.
Tāpēc, ka šis skatiens viņai vairs neko nenozīmēja.
Pēc gada viņa joprojām strādāja tajā pašā uzņēmumā.
Tagad viņas birojs bija pilns ar kampaņu plāniem, balvām un komandas fotogrāfijām.
Uz asistentes galda vairs nebija Diego attēla.
Fernanda bija pārcelta uz citu nodaļu pēc pašas lūguma.
Kādu piektdienas vakaru viņa ienāca Valērijas kabinetā ar nelielu kastīti.
— Es domāju, ka tev tas jāsaņem.
Iekšā bija ezera fotogrāfija.
Tā pati, ar kuru viss sākās.
Valērija ilgi skatījās uz attēlu.
Toreiz Diego bija solījis, ka kādu dienu viņiem būs māja pie ūdens.
Tagad viņa pirmo reizi saprata, ka fotogrāfija nebija par viņu.
Tā bija par sapni, ko viņa pati bija radījusi un piešķīrusi nepareizajam cilvēkam.
— Ko tu ar to darīsi? — Fernanda jautāja.
Valērija izņēma attēlu no rāmja.
Pārlocīja to uz pusēm.
Bet nesaplēsa.
— Glabāšu mapē.
— Kāpēc?
— Lai atcerētos, ka dažreiz viena fotogrāfija neatklāj, kas cilvēks ir.
Viņa paskatījās uz Fernandu.
— Tā atklāj, cik ilgi viņš ir dzīvojis, cerot, ka neviens nesalīdzinās stāstus.
Fernanda viegli pasmaidīja.
— Šoreiz viņš kļūdījās.
Valērija aizvēra mapi.
— Jā.
Diego sliktākais aprēķins nebija nauda.
Nebija arī viltotie dokumenti.
Tā bija pārliecība, ka divas sievietes, kuras viņš bija nodevis, automātiski ienīdīs viena otru.
Jo cilvēkiem, kuri dzīvo no meliem, visvairāk bail nav no atriebības.
Viņiem bail no brīža, kad viņu upuri apsēžas pie viena galda un sāk runāt.
