Raimonda Paula vecākā mazmeita Annamarija Paula 37 gadu vecumā nonākusi pārmaiņu priekšā. Pēc daudziem sociālajā jomā pavadītiem gadiem viņa aizgājusi no darba sieviešu patversmē un tagad vēlas saprast, kuram profesionālajam virzienam pievērsties turpmāk. Tomēr ļoti ilgu pauzi viņa sev negrasās atļauties — arī Maestro šajā jautājumā esot pavisam stingrs.
Annamarija ir Raimonda Paula meitas Anetes un Daiņa Porganta meita. Darbs sociālajā sfērā ilgstoši bija būtiska viņas ikdienas daļa, tādēļ aiziešana no patversmes nav bijis tikai parasts lēmums nomainīt darbavietu. Šis dzīves posms viņai devis pieredzi, kas būtiski mainījusi skatījumu uz cilvēkiem, viņu iespējām un nevienlīdzīgajiem apstākļiem, kādos katram nākas dzīvot.
“Darbs patversmē nebija tikai profesija. Tā bija privilēģija būt līdzās sievietēm, kuras katru dienu dara šķietami neiespējamo – ar milzīgu pacietību, cilvēcību un ticību palīdz tiem, kuriem dzīve nav bijusi tik labvēlīga. Strādājot patversmē, es sapratu, cik netaisnīga reizēm var būt dzīve. Mēs nepiedzimstam vienādos apstākļos. Dažiem tiek dota drošība, ģimene un iespējas, citiem – nepārtraukta cīņa par izdzīvošanu. Tas man iemācīja vēl vairāk novērtēt to, kas man ir dots, un nekad neaizmirst, ka aiz katra cilvēka stāsta ir sāpes, kuras mēs ne vienmēr redzam,” savās pārdomās dalās Annamarija.
Tagad viņa sev devusi laiku, lai izvērtētu nākamo soli. Taču runa nav par ilgstošu atpūtu vai vēlmi mēnešiem neko nedarīt. Annamarija labi zina arī sava vectēva attieksmi pret darbu — Raimondam Paulam doma par ilgstošu bezdarbību nešķiet pieņemama.
“Ilgi bez darba nevar. Vectēvam tas vispār nav pieņemami – “tas ir absurds, kā var nestrādāt?” tāpēc varbūt divus mēnešus, bet ne ilgāk,” atklāj Annamarija.
Maestro ietekme uz mazmeitas dzīvi gan neaprobežojas tikai ar padomiem par darbu. Raimonds Pauls vienmēr bijis viņai ļoti nozīmīgs cilvēks, bet pēdējo gadu laikā abu saikne kļuvusi vēl ciešāka.
Ģimenei smags pavērsiens bija Paula sievas Lanas aiziešana mūžībā. Šā gada 4. augustā apritēja jau trīs gadi kopš viņas nāves. Annamarijas sacītais liecina, ka laiks nav padarījis šo zaudējumu vienkāršu un vecmāmiņas trūkums ģimenē joprojām ir jūtams.
Vienlaikus viņa labi apzinās, ko Lanas zaudējums nozīmējis vectēvam. Raimonds Pauls zaudēja cilvēku, kurš viņam bija vistuvākais, tāpēc Annamarija tagad cenšas būt viņam līdzās ne tikai emocionāli. Viņa iesaistās arī pavisam praktiskās ikdienas lietās, palīdz sadzīvē un rūpējas, lai Maestro justos pēc iespējas mierīgāk un komfortablāk.
Aiz šīm rūpēm stāv arī ļoti personiska pateicības sajūta. Annamarija neslēpj, ka labi apzinās, cik daudz viņas pašas dzīvē devis slavenais vectēvs un tas, ko viņš savā garajā karjerā sasniedzis.
“Viss, kas man dzīvē ir, lielā mērā ir, pateicoties vectēvam un viņa nopelniem. Tāpēc man šķiet, ka vienīgais veids, kā varu par to pateikties, ir cienīt vectēva vēlmes un censties radīt viņam pēc iespējas mierīgāku, drošāku un ērtāku ikdienu,” saka Maestro mazmeita.
Annamarijai priekšā tagad ir jauna profesionālā izvēle, taču vienlaikus viņas ikdienā ļoti nozīmīga paliek ģimene. Pēc gadiem sociālajā darbā viņa sev devusi īsu laiku pārdomām, tomēr vectēva stingrā attieksme pret nestrādāšanu jau nosaka robežas — divi mēneši varētu būt pieņemami, bet ilgāka dīkstāve gan ne.
