Es nebraucu uz šo pilsētu labu iemeslu dēļ. Pēc šķiršanās man nācās pārdot dzīvokli un steigā doties pie māsas, lai vismaz uz laiku nostātos uz kājām. Viens čemodāns, gandrīz nekādas naudas un pilnīgs haoss galvā. Es pat paņēmu lētāko biļeti guļamvagonā, tikai lai aizbrauktu prom un vairs neredzētu pazīstamās ielas.
Kad iegāju kupejā, es viņu uzreiz pamanīju.
Veca sieviete, apmēram septiņdesmit piecus gadus veca. Vecmodīgi sasiets lakats, silts adīts kardigans, tumši svārki. Un tā tīkliņa soma viņas rokās – veca, praktiska, kā no deviņdesmitajiem gadiem. Viņa sēdēja pie loga un turēja somu tik cieši, it kā kāds to tūlīt mēģinātu izraut.
Es viņu sasveicināju. Viņa pamāja, taču viņas skatiens bija aizdomu pilns. It kā es jau būtu izdarījis kaut ko sliktu.
Vilciens sāka kustēties. Es mēģināju novērst uzmanību ar telefonu, bet jutu, ka viņa mani vēro no acs kaktiņa. Katru reizi, kad es pakustējos, viņas pirksti vēl stingrāk sažņaudza somas rokturus.
Pēc dažām stundām es vairs nevarēju izturēt.
— Neuztraucieties, es neko neaiztikšu, — es teicu, mēģinot pasmaidīt.
Viņa pēkšņi pacēla skatienu.
— NODARBOJIES AR SAVĀM LIETĀM…
Vārdi skanēja kā pārmetums.
Man tas sāpēja. Un es klusēju.
Vecā sieviete visu ceļu sēdēja vienā pozā, neēda, negulēja un pat nepievērsa uzmanību citiem cilvēkiem. Un tas bija vairāk nekā dīvaini.
Vakarā vilciens pēkšņi iešūpojās pie pārmijas. Tīkliņa soma izslīdēja no viņas rokām un nokrita uz grīdas. No tās izkrita kaut kas smags ar blāvu triecienu.
Es instinktīvi pieliecos, lai palīdzētu pacelt, un sastingu no tā, kas atradās somā 😨😱
No somas izbira naudas saišķi, savilkti ar banku lentēm. Vairāki biezi bloki. Kādam, kas brauc vienkāršā guļamvagonā ar vecu iepirkumu somu, tas šķita… pilnīgi nereāli.
Es paskatījos uz viņu. Viņa bija kļuvusi bāla.
— TAS NAV MANS, — VIŅA NOČUKSTĒJA. — ES TO TIKAI NEDU.
Vagonā bija trokšņi, bet man šķita, ka pēkšņi viss apklusa.
— Kur? — es jautāju.
Viņa ilgi klusēja, tad sacīja:
— Uz slimnīcu. Pie mana mazdēla. Ja rīt operācija netiks apmaksāta, viņu neuzņems.
Es paskatījos uz naudu un nespēju saprast, kāpēc viņa ceļo viena. Kāpēc bez pavadoņa. Kāpēc ar tik lielu summu – parastā vilcienā.
— Un ja kāds to uzzinās? — es klusi jautāju.
Viņa paskatījās man tieši acīs.
— TĀPĒC ES TURU SOMU TIK CIETI.
Un tajā brīdī es sapratu, kāpēc viņa visu dienu uz mani skatījās ar aizdomām. Viņa nebaidījās no manis – viņa baidījās pazaudēt vienīgo iespēju glābt bērnu.
Tajā naktī es gandrīz negulēju. Un no rīta, kad vilciens pienāca galamērķī, es izkāpu kopā ar viņu un pavadīju līdz izejai. Tikai tad, kad viņa iekāpa taksometrā, es pēkšņi sapratu: manā vietā varēja sēdēt arī ļoti slikts cilvēks.
Un no šīs domas man patiešām kļuva neomulīgi.
