Šīs nedēļas raidījumā “Gandrīz ideālas vakariņas” aktieris Rihards Lepers saviem viesiem sagādāja ne tikai gardu maltīti, bet arī īpašu vakara noskaņu ar paša izvēlētu dzejas programmu. Vakariņu galds uz brīdi pārvērtās par vietu, kur ēdiena baudīšanu papildināja emocijas, pārdomas un pat neliels mulsums.
Par uzvaru un labākā saimnieka titulu šoreiz sacenšas brīvdomātājs un mūziķis Horens Stalbe, dziedātāja un skatuves māksliniece Nansija Garkalne, kā arī aktrise Linda Kalniņa. Pēc uzkodām un pamatēdiena viesi nesteidzās tikai vērtēt ēdienu, bet arī dalījās savos iespaidos.
Horens īpaši izcēla Riharda pagatavoto tunča steiku, atzīstot, ka tik izdevies ēdiens nav sastopams nemaz tik bieži.
“Tunča steiks nav katra restorāna piedāvājumā pasaulē, pat ne zivju restorānos. Tas bija izcils ēdiens, jā!” viņš atzina.
Taču Rihards ar maltīti vien neapstājās. Viņš bija sagatavojis viesiem arī īpašus dzejas fragmentus, kurus katrs izvēlējās ar kauliņu palīdzību. Šķietami vienkāršā spēle ātri ieguva daudz personīgāku noskaņu, jo katrs dzejolis tika veltīts konkrētam cilvēkam.
Pirmā dzejas rindas saņēma Linda Kalniņa. Viņa atzina, ka šāds priekšnesuma veids vakaram piešķir īpašu sajūtu.
“Nu, ja vēl par tevi, tad jauks vakars!” ar smaidu sacīja Linda.
Vēlāk dzejas pasaulē iesaistījās arī Horens, kuram pašam bija iespēja nolasīt sev veltītās rindas. Rihards pēc tam atzina, ka katram cilvēkam dzīvē ir savs stāsts un sava loma, bet dzeja esot daļa no tā, kā cilvēki domā, jūt un dzīvo.
Vakara noslēgumā īpašās rindas tika veltītas Nansijai Garkalnei. Klausoties Riharda lasījumā, viņa kļuva arvien klusāka, smaidīja un šķita nedaudz samulsusi. Kad dzejolis bija izskanējis, pie galda atskanēja aplausi.
Nansija neslēpa, ka vārdi viņu patiesi aizkustinājuši.
“Es to sajutu! Es to sajutu, jo par ziedēšanu, par ziediem, par visu, kas tur bija, tiešām šķiet, ka tas ir par mani,” viņa atzina.
Māksliniece piebilda, ka dzejolis raisījis asociācijas ar viņas pašas dzīvi. Tikmēr skatītāju uzmanību piesaistīja arī tas, ka Nansijas vaigos parādījās viegls sārtums. Vēlāk viņa par šo brīdi komentēja tikai ar smaidu:
“Kāpēc es nosarku? Nu, tāpēc!”
