Komponists Uldis Marhilevičs atceras pavisam citādu Pāvilostu nekā tā, kādu pilsēta piedzīvo šodien. Savulaik tā bija slēgta zona, kur pat radinieku apciemošanai bija nepieciešama īpaša atļauja, bet tagad viņa dzimtajā pusē valda rosība, pie kuras pašam vēl nākas pierast.
Marhilevičs atceras, ka aptuveni 50 gadus dzīve Pāvilostā bijusi pakļauta stingriem ierobežojumiem. Šodien aina ir pilnīgi pretēja – cilvēku kustība, atpūtnieki un tūristi kļuvuši par neatņemamu pilsētas ikdienas daļu.
Īpaši labi komponists to izjūt pie savas mājas, kas atrodas ielas galā netālu no vietas, kur cilvēki dodas vērot saulrietu.
“Tagad ir tā. Izrādās, ka mana māja ir ielas galā, un tad simtiem cilvēku nāk ar vīna glāzēm, lai ietu uz saulrietu.”
Viņam joprojām šķiet neierasti vērot cilvēku pūļus, kas pārvietojas pa ielu, lai gan turpat blakus ierīkota laba ietve. Pēc agrākā Pāvilostas klusuma šādas ainas ir pamatīgas pārmaiņas.
Pirmās jaunā laikmeta vēsmas viņš pamanījis jau 2000. gadu sākumā, kad apkārtni iecienīja vindsērfinga un kaitošanas entuziasti. Toreiz arī tas šķitis gandrīz neticami.
“Toreiz man likās – ārprāts! Te bija klusums, bet tagad te skrien, lec un brauc!”
Šodien Marhilevičs uz šo laiku atskatās jau citādi un atzīst, ka tas patiesībā bijis fantastisks periods.
Tagad rosība Pāvilostā kļuvusi vēl iespaidīgāka – virs pilsētas redzami helikopteri, jūrā parādās jahtas, bet uz saulrietu dodas cilvēku pūļi. Vietā, kas komponista atmiņās reiz saistījās ar klusumu un ierobežotu pieejamību, šobrīd valda pavisam cita dzīve.
