Igo savu ceļu līdz plašai atpazīstamībai atceras ar smaidu, lai gan toreiz viss noticis teju neticamā ātrumā. Pēc uzvarām konkursos viņa vārds īsā laikā kļuva zināms ne tikai Latvijā — mūziķis pēkšņi bija viens no atpazīstamākajiem dziedātājiem visā Padomju Savienībā.
Slava atnāca tik strauji, ka ierastā ikdiena būtiski mainījās. Igo stāsta, ka viņu pazinuši gandrīz visur. “Katrs taksists un katra viesnīcas administratore mani pazina!” viņš atceras.
Tomēr aiz spožās popularitātes slēpās arī pavisam praktiskas problēmas. Cilvēku uzmanība reizēm kļuva tik intensīva, ka nācās izdomāt viltīgus paņēmienus, lai vismaz viesnīcā varētu iegūt mieru.
“To pūļu dēļ, kas bija apkārt, mēs ar “Remix” menedžeri Ēriku Naļivaiko viesnīcas liftā samainījāmies ar numuriņu atslēgām — es devos uz viņa istabu, bet viņš uz manu. Savā numurā dzīvoju kā Dieva ausī, kamēr Ēriks saņēma visu uzmanību un atlasīja tos piedāvājumus, kuri varētu būt noderīgi,” smejoties atminas Igo.
Aiz šīs pēkšņās atpazīstamības gan nestāvēja tikai veiksme. Mūziķis uzsver, ka panākumu pamatā bijis nopietns darbs, un arī šodien viņš ir pārliecināts — patiesi vērtīga dziesma nevar rasties tikai pēc formulas. Tai jābūt izjustai, un tai jānāk no sirds.
Īpaša vieta Igo muzikālajā dzīvē saistīta ar Atmodas laiku. Toreiz mūzika nebija tikai izklaide — dziesmas kļuva par daļu no sabiedrībā notiekošajiem procesiem un spēcīgu veidu, kā paust cilvēku noskaņojumu.
Par vienu no šī perioda simboliem kļuva dziesma “Pie laika”, kurā skan Igo sacerētie vārdi: “Dzīvi, dzīvi Tēvzemei mēs nelūdzam, mēs pieprasām.”
Mūziķis neslēpj, ka tajā laikā visi labi sapratuši — uz skatuves notiekošais ir daudz vairāk nekā vienkārša dziedāšana. Mākslinieki apzinājās gan sava vēstījuma spēku, gan iespējamos riskus.
“Ir pilnīgi skaidrs, ka mēs riskējām. Gribējām, lai mūsu pašu valstī viss būtu labāk. Mēs viens otru iedrošinājām un īpaši ne no kā nebaidījāmies. Ik pa laikam mums pakratīja ar pirkstu un teica — ja nepārtrauksim savu propagandu, koncerti tiks aizliegti. Nekad nevarēja zināt, kurš koncerts būs pēdējais,” atceras Igo.
Viņa stāstā spoža popularitāte mijas ar ļoti reālu spriedzi — no brīžiem, kad mākslinieku uz ielas pazina gandrīz ikviens, līdz laikam, kad pat viena dziesma varēja kļūt par drosmīgu publisku nostāju.
