No malas Kristīne Liepiņa var šķist trausla – gaiši mati, zilas acis un sievišķīgs tēls. Taču aiz šī maiguma slēpjas iespaidīga pieredze kalnos. Alpīnisms ir daļa no viņas dzīves jau 15 gadus, un šajā laikā Kristīne sasniegusi vairāk nekā 200 virsotņu.
Kalni viņai nav tikai aizraušanās vai veids, kā pārbaudīt savas fiziskās spējas. Tie kļuvuši par vietu, kur īpaši skaidri iespējams ieraudzīt gan pašai sevi, gan attiecības ar vīru Kristapu Liepiņu.
Abi ir komanda ne tikai kalnos, bet arī ikdienā. Kristīne dzīvi ārpus ekspedīcijām mēdz dēvēt par “Zemes dzīvi”, taču tieši augstu kalnos viņa savu vīru ierauga citā gaismā.
“Katru reizi, kad esmu kalnos, es Kristapā iemīlos no jauna. Es kūstu – viņš ir mans vīrietis.”
Šādi brīži rodas vidē, kur nav iespējams daudz ko noslēpt. Kalnos cilvēkiem jāpaļaujas vienam uz otru, un Kristīnei ar Kristapu nācies piedzīvot arī situācijas, kurās starp dzīvību un nāvi palikusi vien virve.
Kristīnes pieredze ir uzkrāta daudzu gadu garumā. Par piedzīvoto kalnos tapušas arī divas grāmatas, bet sasniegto virsotņu skaits jau pārsniedz divus simtus.
Tomēr šis gads viņas dzīvē atnesis ko līdz šim nepieredzētu – pirmo reizi ķermenis licis apstāties. Pēc 15 gadiem alpīnismā Kristīnei pienācis brīdis, kad nepieciešams uz mirkli piebremzēt.
Tas gan nemaina viņas īpašo saikni ar kalniem. Tieši tur Kristīne daudz skaidrāk nekā ikdienā spējusi ieraudzīt arī savu laulību un saprast, kāpēc Kristaps ir cilvēks, ar kuru viņa vēlas būt kopā.
Savā dzīvē Kristīne pieņēmusi arī ļoti personisku lēmumu – apzināti atteikties no bērniem. Arī par šo izvēli, tāpat kā par attiecībām, ķermeņa robežām un dzīvi kalnos, viņa runā atklāti.
Pēc simtiem virsotņu un pieredzes situācijās, kurās katram lēmumam var būt milzīga nozīme, šobrīd Kristīnei pienācis laiks uz īsu brīdi apstāties. Taču kalni joprojām ir vieta, bez kuras viņa savu dzīvi nespēj iztēloties.
