Amuna Davis jeb Dāvis Ķimenis piedzīvo pārmaiņu pilnu dzīves posmu. Vēl nesen viņš devās uz Tatru kalniem, lai sastaptos ar savām bailēm, bet tagad šī pieredze pārvērtusies jaunā aizrautībā – Amuna jau iegādājies biļetes nākamajam braucienam un pieteicies kalnu trekinga kursiem.
Atgriežoties no Polijas, Amuna sapratis, ka kalni viņā kaut ko būtiski mainījuši. Tā vietā, lai pēc piedzīvotā gribētu palikt drošā vidē, viņš vēlas doties atpakaļ.
“Tie kalni man kaut ko izdarīja – bišķiņ samainīja manu dzīvi, manu fobiju, jo es iemīlējos savās bailēs, un man ļoti iepatikās tie kalni un kalnu pārgājieni.”
Pagājusi tikai nedēļa kopš atgriešanās, bet nākamais ceļojums jau ieplānots pēc nedaudz vairāk nekā divām nedēļām. Arī ar pārgājieniem vien viņam nepietiek – pēc trekinga kursiem Amuna vēlas izmēģināt alpīnisma apmācības.
Straujās pārmaiņas pārsteidz arī viņu pašu.
“Es nesaprotu, kas notiek ar manu dzīvi! Man šajā pēdējā mēnesī baigi bagāti viskautkas notiek. Polijas brauciens bija labākais lēmums, ko es pēdējā laikā esmu pieņēmis.”
Tatros Amuna ne tikai izaicinājis sevi fiziski, bet arī sastapis cilvēkus, ar kuriem sarunas palīdzējušas rast atbildes uz jautājumiem, kas viņu ilgstoši nodarbinājuši.
Tagad viņš vēlas tikt galā ar vēl vienām bailēm – atrašanos mežā tumsā. Amuna pieļauj, ka jau tuvākajā laikā varētu mēģināt nakts laikā palikt mežā.
“Nezinu, vai man tas izdosies, bet varbūt nākamnedēļ es palikšu mežā tumsā. Tā būs pēdējā tāda fobija, ko es varu mainīt, kurai es tikšu pāri!”
Daudz sarežģītākas viņam šķiet bailes no nāves. Amuna stāsta, ka reizēm pēkšņi uznāk īslaicīgs satraukums, domājot par savu, tuvinieku un suņu mirstību.
“Bailes, kas mani nomāc un ļoti apspiež mani un, es teiktu, manu dzīvošanas kvalitāti, ir no nāves un apziņa, ka es nomiršu un mani suņi nomirs, kas ir mani bērni.”
Īpaši spēcīgi ar šo tēmu viņš saskāries pagājušajā gadā, piedzīvojot tuvu cilvēku zaudējumu. Toreiz Amuna pārvarējis arī vienas no savām senākajām bailēm – bailes no mirušajiem. Viņš spējis pieiet klāt, pieskarties, samīļot un atvadīties, lai gan agrāk nav varējis iedomāties, ka kaut ko tādu spēs.
“Nekad mūžā jūs man nevarētu to iestāstīt agrāk.”
Arī citos ceļojumos viņam izdevies sastapties ar savām fobijām. Šrilankā privātais šoferis Lalanga viņu aizvedis uz vietu, kur Amuna varēja tuvumā sastapt čūskas – vēl vienu no savām lielajām bailēm.
Tagad viņš uz visu piedzīvoto raugās kā uz pakāpenisku pārmaiņu procesu. Amuna uzskata, ka bailes lielā mērā dzīvo cilvēka prātā un to pārvarēšana nav vienkārša, tomēr viņa paša pieredze rāda – tas ir iespējams. Šomēnes viņš apņēmies turpināt iesākto un pārbaudīt, cik tālu spēj aiziet.
