Oskars Lepers, atskatoties uz skolas gadiem, atceras laiku, kad televīzijai cilvēku ikdienā bija pavisam cita nozīme. Raidījumu nebija daudz, taču tieši tāpēc skatītāji labi zināja, kas un cikos būs redzams ekrānā.
Oskara bērnībā bijušas vien trīs televīzijas programmas, tāpēc to piedāvājumu iegaumēt neesot bijis sarežģīti. Viņš pats joprojām atceras arī konkrētu seriālu laikus.
“Bet es zināju, ka ‘Hameleonu rotaļas’ ir astoņos.”
Uz jautājumu, kas televīzijā viņam tolaik paticis visvairāk, Oskars atbild pavisam vienkārši – praktiski viss. Televīzijas skatīšanās nebija tikai veids, kā pavadīt brīvo laiku. Tas bija kopīgs piedzīvojums, kas nākamajā dienā turpinājās sarunās ar citiem.
Ja kāds seriāla varonis bija uzvarējis kārtējā cīņā vai beidzot izveidojušās ilgi gaidītās attiecības starp iemīļotajiem tēliem, nākamajā dienā skolā jau bija, ko apspriest.
“Televīzija bija notikums. Notikums, par kuru pēc tam varēja runāt.”
Tieši šo kopības sajūtu Oskars atceras visspilgtāk. Daudzi bija redzējuši vienu un to pašu, tāpēc televīzijā notikušais kļuva par kopīgu sarunu tematu.
“Tas televīzijas spēks un kopā būšana, lai pēc tam varētu par to vienoties, bija kaut kas ļoti, ļoti īpašs.”
Laikā, kad izvēle ekrānā bija daudz mazāka nekā šodien, Oskaram televīzijas programma bija tik pazīstama, ka to varēja gandrīz vai noskaitīt no galvas.
