Reklāmas speciālists un Rīgas domes deputāts Ēriks Stendzenieks, kurš savulaik bija pieradis pie ērtas pilsētas dzīves, tagad sevi ar lepnumu dēvē par īstu laucinieku. Dzīvojot Kolkā, viņš apguvis dažādus saimniecības darbus un atklājis sevī prasmes, par kurām agrāk pat nebūtu iedomājies.
Ēriks neslēpj, ka pārmaiņas sākušās pēc 50 gadu vecuma. Tagad viņš pats spēj paveikt daudzus praktiskus darbus un par saviem sasniegumiem stāsta ar humoru.
No pilsētas ērtībām līdz dzīvei Kolkā
Ilgus gadus Ēriks Stendzenieks bijis pieradis pie Rīgas dzīvesveida. Dzīvojot Mežaparkā, viņš baudījis pilsētas piedāvātās ērtības un ikdienas sadzīves jautājumiem nav pievērsis tik lielu uzmanību.
Taču pārcelšanās uz Kolku, netālu no Slīteres dabas rezervāta, viņa paradumus būtiski mainījusi.
Dzīve dabas tuvumā pamudinājusi apgūt prasmes, kas agrāk šķitušas svešas.
“Tagad esmu katras sievietes sapnis – māku pat bebru lamatās noķert,” jokojot stāsta Ēriks.
Viņš lepojas ar to, ka kļuvis ievērojami patstāvīgāks un daudzus darbus mājās var paveikt bez citu palīdzības.
Uz ballīti ieradies ar īpašām dāvanām
Par Ērika aizraušanos ar lauku dzīvi liecina arī viņa izvēlētās dāvanas.
Uz Aināra Šlesera rīkoto partijas pasākumu, kurā tika atzīmēti vēlēšanu rezultāti, Stendzenieks ieradies ar Kolkas mežos sarūpētām veltēm.
Viņš līdzi atvedis burciņas ar baravikām.
Šāda izvēle labi raksturo viņa pašreizējo dzīvesveidu – pilsētas ikdienu nomainījusi interese par dabu un praktisku saimniekošanu.
Pats ierīkojis ventilatoru kamīnam
Viens no nesenajiem Ērika sasniegumiem bijis centrbēdzes ventilatora uzstādīšana kamīnam.
Viņš atklāj, ka visu paveicis paša spēkiem, sākot ar ierīces uzstādīšanu un beidzot ar tās pieslēgšanu.
Turklāt darbs izdevies bez nepatīkamiem starpgadījumiem.
“Visu paveicu saviem spēkiem un pat ar strāvu pa pirkstiem nedabūju,” ar humoru atceras Stendzenieks.
Tagad viņa mājoklī ir silti, bet pats saimnieks izjūt īpašu gandarījumu par paveikto.
Ēriks neslēpj, ka šādi praktiski panākumi viņam sagādā patiesu prieku.
Viss mainījies pēc 50 gadu vecuma
Stendzenieks atzīst, ka agrāk bijis pavisam citāds cilvēks.
Dzīvojot Rīgā, viņš tik ļoti pieradis pie ērtībām, ka pat ēdienu mājās mēdzis pasūtīt no restorāniem.
“Agrāk biju tipisks pilsētnieks, kas, dzīvojot Mežaparkā, bija tiktāl izlaidies, ka uz mājām pat pasūtīja ēdienu no restorāna,” viņš atceras.
Taču pēc piecdesmit gadu sasniegšanas dzīvesveids krasi mainījies.
Sākumā Ēriks apguvis pavisam vienkāršu prasmi – iemācījies sašķelt skalus uguns iekuršanai.
Ar laiku viņa zināšanas un praktiskās iemaņas kļuvušas arvien plašākas.
Tagad gatavs arī dzīvei bez ierastajām ērtībām
Ēriks uzskata, ka pašlaik spētu iztikt pat bez daudzām lietām, kuras pilsētas dzīvē šķiet neaizstājamas.
Viņš jokojot spriež, ka varētu ilgstoši dzīvot bez elektrības un interneta, ja vien būtu pieejams ūdens, malka un iespēja iekurt uguni.
“Tagad jau izskatās, ka varētu bez elektrības un interneta izdzīvot tik ilgi, kamēr vien akā un jūrā ir ūdens, mežā malka un pie rokas krams uguns iekuršanai,” stāsta Stendzenieks.
Viņa pieredze apliecina, ka jaunus ieradumus un prasmes iespējams apgūt jebkurā vecumā.
Savulaik pie pilsētas komforta pieradušais reklāmas speciālists tagad ar lepnumu runā par dzīvi laukos un gandarījumu, ko sniedz paša rokām paveiktais.
